Setup Menus in Admin Panel

Fragments no A. Žandra grāmatas «Vārds. Likteņa slepenais kods» raksta «Ģimenes gaisma».

Autors Andrejs Leonidovičs Žandrs, psiholoģisko zinātņu doktors, autors grāmatām «Personības psihoanalīze ar Taro Arkanu sistēmas palīdzību, «Dārgumu pasaule vai cilvēka attieksme pret Arkana spoguļiem», «Ieskatoties savā Es. Noveles par Cilvēka dvēseli», «Vārds. Likteņa slepenais kods», «Vēl viena grāmata par TARO».

Piedāvājam fragmentu no A. Žandra grāmatas «Vārds. Likteņa slepenais kods» raksta «Ģimenes gaisma».

Cilvēku KABARĒ.

…Idejas koncentrācija «cilvēka KABARĒ» — tas, ko cilvēks spēlē Mistērijā ar nosaukumu Dzīve. Tajā sadzīvo viss – augstais un ikdienišķais, jo kabarē, kā teatrāla māksla, savieno sevī gan augsti traģiskus elementus, gan pašu lētāko kiču, gan primitīvāko lubeni. Tā ir tā telpa, kas eksistē šodien, tagad un tūlīt. Tas ir mirklis, kurā sajūtam sevi kā cilvēku, kad augsti filozofiski jēdzieni transformējas par to, kas saprotams katram. Kabarē telpā ir vienādi interesanti kā filozofam ar augstu pieri, tā arī tam, kuram par filozofiju nav ne mazākās sajēgas… Tas ir spogulis un Aizspogulija, kur spogulis – galvenais cilvēka instruments. No šejienes arī koncepcija «cilvēka KABARĒ» — zinātniski pētnieciskā laboratorija, kura var tikt izpausta atkarībā no cilvēka pieprasījuma sevis izzināšanā. Runājot teatrālā valodā, tā piedāvā to repertuāru, kurā ir viss…

Dzīves esība

…Esība – filozofisks jēdziens, kas pauž vajadzību noslēgties principos un uzskatos, ar tiem norobežojoties no laika plūduma un devīzes – attīsties! Dzīve – tas ir fizisks jēdziens, ar uzstādījumiem: izdzīvot, eksistēt, imitēt vai simulēt vienu vai otru dzīves kvalitāti. Turklāt bez principiem un pozīcijas, tikai reflektori reaģējot uz ārējiem kairinātājiem. Tik polāras struktūras sapludināt vienā ir Personības galvenais uzdevums, kura atrisināšanai viņai jāiemiesojas kā Dvēselei šajā blīvajā un materializētajā pasaulē…

…No Haosa uz Gaismu, kā uz sakārtotās Esības pilnību, ar trīsvienības procesa palīdzību: Ticība, kura vispirms piešķir citu jēgu; no tās izrietošā Ideālu Pārveidošana; un Vārda noslēpums, kurš iemiesojas Dvēselē… Procesa atbalsta punktu stingri nosaka atrašanās haosa stāvoklī līdz brīdim, kamēr cilvēks ar savu ticību nepārvarēs gravitāciju un pašiznīcināšanās sagrāves apšaubāmo kārdinājumu… Tieksme uz atkarību no haosa, nevēlēšanās no tā izdalīt savu «Es», pamatojums ar «dabiskumu» tur atrasties balstās uz bailēm no nebūtības, jo citas jēgas piešķiršana – ticības kardinālais produkts – nostāda cilvēku nāves un fiziskās esības izbeigšanās priekšā. Saredzēt pārveidošanu iespējams tad, kad cilvēka ticības stāvoklis nav apšaubāms līdzeklis prieka porcijas saņemšanai dzīvē, un kad indivīdam ir ko pārveidot. Tas ir, kad viņam ir saprotams ideālu kā tikumiskā horizonta, garīgā magnēta uzdevums, kuru misija ir to apbrīnojamās spējas – pārvarēt haosa pievilkšanās spēku, būt par kontrargumentu šim haosam un viņa piedāvājumiem. Savukārt apgaismības pakāpe un ideālu izpratne slēpjas sākotnējās spējās domāt, balstīties uz izzināšanas vajadzības attīstību… Tas izpaužas talantā nojaust Vārdu kā attīstītu valodas kultūru un vēsturisko domāšanu sevis veidošanā par cilvēku. Tikai tāda secība, kura realizējas indivīda dzīves esības faktos, kļūst par pilnīguma avotu pasaules izpratnē, par patiesu mieru, kas harmonē ar pasaules uzbūvi.

Pirmie četrpadsmit gadi cilvēka dzīvē – laiks, kad izveidojas viņa apziņa kā matrica, kas radusies, primāri izpaužoties personības kristālam. Katrs gads, ko nodzīvo šajā vecumā, veido noteiktu kvalitāti.

Izmantojot zināšanas par skaitļu raksturu, ir iespējams shematiski stādīties priekšā šo personības psiholoģisko laiku.

Pirmais gads — sēkliņa, kas attīstās un izaug, darbības iestrāde.
Otrais gads — kontakts ar matēriju visos tās veidos un formās kā zemapziņas iemaņu veidošanās, kad mentālais ķermenis atrodas materiālajā pasaulē.
Trešais gads — spēļu, kā sākotnējā apmācības procesa, sākums.
Ceturtais gads — atmiņas kā psihiskā resursa aktivizācija, aktivitātes veidošanās paralēli paškontroles ābecei; sevis sakārtošana.
Piektais gads — darba mīlestības ieaudzināšana caur centību un fiksēšanos uz vienu lietu.
Sestais gads —primārā pašizteikšanās ar bezgalīgiem sevis meklējumiem visos veidos un formās.
Septītais gads — primārā pašanalīze: kas es esmu? no kurienes? Ar kādu nolūku?
Astotais gads — tendenču aktivizācija, kuras fiksē pārdzīvojumus. Bailes kā primāro prasmju apgūšana pārdzīvot un ciest, tas ir morālās darbs.
Devītais gads — vientulības mācīšanās. Distancē ar apkārtējiem kā reālajā darbībā, tā mijiedarbībā. Izvairīšanās sākums, kļūstot par indivīdu.
Desmitais gads — satraukums nojaušot, ka apkārt ir pasaule, bailes un neizpratne par pēkšņi atvērušos plašumu un daudzajām figūrām tajā. Primāro ideālu un vērtību veidošanās gads, profesionālo meklējumu sākums.
Vienpadsmitais gads — strīdi un polemika, vajadzība apgūt diskusiju mākslu, saasināta īstenības izpratne, individuālā taisnības kanona veidošanās.
Divpadsmitais gads — vingrināšanās kritikā; primārās objektīvas analīzes pieredze, mentālo vērtību veidošanās sākums, sarkasma un mentālās agresijas attīstība.
Trīspadsmitais gads — pirmā hormonālā laikmeta un pirmo hormonālo uzbrukumu sākums. Juteklības attīstība ar neizbēgamu tieksmi dominēt pār saprātīgo, veidot agresiju un censties ieplesties apkārtējā pasaulē.
Četrpadsmitais gads — nepieciešamība iemācīties gaidīt un pārvarēt, sajust laiku. Spēju veidošanās izjust savlaicīgumu un īsto vietu. Pretstatot iepriekšējā gada tendences – pirmo principiālo pretrunu parādīšanās, fenomena dzimšana apzinātas dzīves sākšanai no piecpadsmitā dzīves gada.

Sākot ar piecpadsmit gadu vecumu, dzīves plūdums formējas pa piecu gadu cikliem. Tas izpaužas cilvēku neapzinātā tieksmē visu organizēt piecu gadu periodos, sākt meklēt ko jaunu – vai tā būtu profesija, partneris, dekorācijas, dzīves rāmji.

Piecgades kā mikrostruktūra apvienojas makrostruktūrās – četrpadsmit galvenajos ciklos. Tādā veidā pirmos četrpadsmit gadus iespējams uzskatīt kā pirmo modalitāti, jo katrs dzīves sākuma gads nosaka, stingri formatē un, ja vēlaties, jau iepriekš nosaka katru tam atbilstošu piecu gadu ciklu.

I cikls 15. – 19. gadi
Izejas cikls, tāpat kā pirmais dzīves gads, daudzējādā ziņā ir nekontrolējams. Sava «Es» apzināšanās procesi, to darbības veidošana, stihiskais egocentrisms – tas viss rodas no kolektīvās zemapziņas impulsiem, kaut arī tiek deklarēts kā personīgās gribas izpausme. Kopumā cikls realizē tāda «Es» sākuma, sākotnējo formu izpausmi, kāds šajā periodā cilvēkam atklājas:
15. gads — personības patības atklāšana pasaulei;
16. gads — sirsnība un atklātība (ar visām izrietošajām sekām);
17. gads — aicinājuma meklēšana;
18. gads — pirmatnējās jēgas zaudēšanas krīze, kas pārklājas ar objektīvo, cilvēcisko sava «Es» krīzi. Tas izpaužas kā pirmā sadursme ar dzīves apstākļiem (neatbildēta mīlestība, nepieciešamība aizstāvēt savas intereses par draudzības cenu, noteiktas pilsoniskās pozīcijas ieņemšana, kas noved pie kaut kādu materiālo vērtību zaudēšanas utt.).
19. gads — primārā dzīves turības veidošanās (tai skaitā primārā sociālā statusa iegūšana), kas tieši saistīta ar iepriekšējā gada rīcību no notikumiem. Gads, kurā veidojas vīrieša juteklība un sievietes priekšstati par sociālākām vērtībām, kuras ir pašas trauslākās un visvieglāk ievainojamās sajūtas cilvēka psihei, īpaši – vīrieša.

II cikls 20. – 24. gadi
Dzīves periods, kas nosaka cilvēka primāro patstāvīgo materializāciju:
– matērijā un tās atribūtos;
– sievietē (vai sieviete sevī – kā mātišķības fizioloģijā);
– primārā izvēle vai ar to saistītā pirmā apzinātā atbildība.
20. gads — cilvēkam neizskaidrojama vajadzība kaut ko izvēlēties un kaut kam dot priekšroku, kas liek kaut ko uzsākt un kaut ko iniciēt. 20. gada inerce un tās stihija bieži vien indivīdu aizrauj ne tikai līdz kritiskai, maksimāli iespējamā perioda robežai – 27 gadiem, bet šo parādību arī nostiprina. Pārvērš to cilvēka psihes faktā, kas aizrauj indivīdu ikdienas infantilisma atvarā (kuru vajag atšķirt no tikumiskā vai klīniskā infantilisma).
21. gads — apzinātas priekšrocības un pirmie apziņas kontrolētie dualitātes veidojumi sistēmā «par un pret». Gaumes, ētisko un estētisko kritēriju veidošanās sākums, pirmā apzinātā tiekšanās uz ticības jautājumiem un dotās esības jēgu.
22. gads raksturīgs ar pietiekami daudzām izmaiņām cilvēka dzīves dekorācijas elementu atribūtikā, kas liek pirmo reizi apzināti koncentrēties, atvirzoties no izkliedētās eksistences formas.
23. gads — primārās Personības izglītības noslēgums cilvēka apziņā un viņa psihotipiskajā portretā. Izvēle starp intelektuālajām un fiziskajām profesijām, to realizēšanas ceļiem. Profesionālā apmācība kā nepārtraukta, nedalāma dzīves procesa sākums.
24. gads — kardināls gads un stūrakmens katra dzīves kvalitātei. Haosa pārvarēšana, atbalsta punkts, lai spētu vienkārši būt, nevis padoties gadījumam. Tātad nepieciešams sakārtot to aizraušanās, vilinājumu, nesaprotamo iespēju haosu, kas atklājas šajā dzīves gadā. Dezorganizētās stihijas vietā, kurā šī gada apstākļi cenšas cilvēku ieraut, nepieciešams izvēlēties sevis veidošanas procesu. Principiāli nozīmīgi tas ir vīriešiem (kas ir dabiski), jo radusies izvēle mainīt sociālo statusu – ar ko aplūkojamajam gadam vajadzētu raksturoties – visā pilnībā un ar visām sekām izpaudīsies četrdesmitajā dzīves gadā.

III cikls 25. – 29. gadi
Dzīves periods, kas saistīts ar aktīvo un intensīvo pašizglītību (sakārtotu vai stihisku), tiek radīta pašam sava saskarsmes infrastruktūra. Revīzija: mijiedarbības kontaktu un formu; attieksmes pret informāciju un tās nesējiem (avotiem); pret bērnu (dotajā etapā kā apkārtējās pasaules parādību, neattiecinot uz sevi, savu «Es»),
25. gads — individuālās brīvības un radušās neatkarības manifestēšana, sociālās nošķirtības un norobežošanās impulss. Otrā hormonālā laikmeta sākums ar saasinātu juteklību, kas tiecas dominēt pār cilvēka raksturu, viņa uzvedību.
26. gads — neizbēgami satricinājumi un katastrofas, kuru intensitātes pakāpe un mērogi tiek noteikti pēc iepriekšējā gada individuālās uzvedības īpatnībām. Mācīšanās atšķirt hormonālos un garīgos uzvedības impulsus.
27. gads — dzīves vērtību apzināšanās, skaitļa 3 dabas un ietekmes atklāšana uz cilvēka raksturu. Objektīvas krīzes gads, saistīts ar apzinātu sajūtu, ka pasaulē esi vientuļš un pakļauts pats sev. No tā katrs, izdarījis savus secinājumus, turpmāk iegūs tādus rezultātus dzīvē, kas absolūti kongruenti izdarītajiem secinājumiem un saliktajiem akcentiem.
28. gads — cikla noslēguma gads, rezultātu kvalitāte un intensitāte, kas pauž indivīda dzīves mantiskos pamatus. Gads saistīts ar pārliecības veidošanos, tās sākotnējo nostiprināšanos raksturā un izpaušanos atbilstošos uzvedības tipos.
29. gads — vilinājumi un kārdinājumi cilvēkā cīnās ar radīšanas pirmsākumiem, notiek Personības cilvēciskās (ateistiskās) dabas cīniņš. Dzīves jutekliskās puses aizpildījums ar tikumisko saturu, savas tikumiskās pārliecības primārā sociālā deklarēšana. Gads, kas noslēdz cilvēka Personības bērnību (nevajag jaukt šo jēdzienu ar bērnību pēc vecuma), sinhronizē viņa apziņu ar Dvēselēs jūtām, kuras viņu gatavo jaunajiem brieduma gadiem.

IV cikls 30. – 34. gadi      
Šim periodam raksturīga totālā revīzija, savas esības sakņu pārdomāšana. Primārie kļūst jautājumi, kas palīdz izprast savas dzimtas raksturu – attiecības ar cilvēkiem, sabiedrību, tradīcijas un mantojumu. Cilvēks meklē atbildes uz jautājumiem: kāda loma viņa dzīvē ir mātei, dzimtenei; kur slēpjas pamati savstarpējai sapratnei jebkurā mijiedarbības kontaktā; kas viņam ir māja – dzīvesvieta vai garīgā un psihiskā miera balsts? Kādu vietu viņa raksturā ieņem stabilitāte un prognozējamība? Rodas vajadzība stingri pārvaldīt savas dzīves perspektīvas.
30. gads iniciē aprakstīto procesu kopumā – pāreja no trešā gadu desmita, kurā raksturīga bērnības pāreja jaunībā, uz ceturto gadu desmitu, kurā jānotiek dzīves kvalitātes radikālām pārmaiņām. Cilvēks neparasti asi izjūt neatgriezeniski aizejošo bērnību ar tās tiesībām uz bezatbildību un nesamobilizēšanos, viņam ir nojauta, ka nākamie gadi būs smags pārbaudījumu un darba ceļš.
31. gads raksturīgs ar ceļu «šķiršanos»: sākot ar šo gadu katrs pilnā mērā pauž savu neatkārtojamo individualitāti, uzsākot savu ceļu, kas nelīdzinās nevienam citam. Šim gadam raksturīga savu īpašo lēmumu pieņemšana reģistrā apzīmētajos jautājumos. Tas, kas tiks ar to galā, iegūs dzīvē dinamisko paātrinājumu, uz šī pamata izveidos vienu vai otru rakstura īpašību. Tas, kas nolems visu atlikt, nostāsies ne tikai uz kalendāro gadu patērēšanas ceļa, bet zaudēs arī summāro kvalitāti, savas dzīves rezultativitāti.
32. gads cilvēkā attīsta pirmo apzināto juteklisko pieredzi. Atnāk izpratne, ar ko atšķiras emocijas, jutekliskums un Jūtas. Pamatjautājumu gammas iekšējo pārdzīvojumu process noved līdz kaut kādai sakārtotai jūtu sistēmai, sarindojot to individuāli neatkārtojamā hierarhijā. Rodas sava sintēzes un analīzes koncepcija kā jūtu instrumentārijs, individuālās mentalitātes pamats. Šī iemesla dēļ šis gads ir pats grūtākais sievietes dzīvē. Šajā savas esības gadā sievietē, pēc būtības vēl meitenē, patiešām piedzimst Sieviete.
33. gads — savas pozīcijas paušana, tās simboliska publicēšana, kad cilvēks gūst pirmās tiesības uz katedru un pirmo pieredzi, izklāstot savu uzskatu koncepciju. Teorētiski šo gadu pieņemts uzskatīt kā sākuma gadu apzinātai sava ceļa vienatnībai, ieejot fiziski un morāli grūtā dzīves periodā. Vispirms jau vīriešiem. Vīrieša trīsdesmit trešā gada mistika ar saistās ar to, ka šo slieksni pilnvērtīgi un bez kvalitātes zaudēšanas pārkāpj tikai tie, kuros attīstījusies vīrišķīgā potence. Un šis slieksnis ir nepārvarams tiem, kuri piesaistījušies mātes dzīvesveidam un stereotipam, liedzot sev tiesības uz personīgo dzīvi.
34. gads formulē turības pamatus cilvēka sociālajā statusā, kļūst par sākuma punktu nākamajiem izaugsmes uzkrājumiem karjerā, profesijā, meistarībā utt. Bet šis gada kvalitātes moments ir ļoti nodevīgs – tas nav aplūkojamā perioda rezultāts, tas iemieso cilvēka tendences pēc trešā cikla rezultātiem.

V cikls 35. – 39. gadi
Dzīves periods, kas aicina cilvēku atrast sevi galvenajās tikumiskajās vērtībās: Ticībā un Mīlestībā, kad jāapzinās sava vieta esības plānā, jāgūst izpratne par dievišķīgo dabā būtībā. Tā rezultātā personībā jāveidojas radošajai dzirkstij. Šajā periodā jānonāk līdz dzīves kā esības izpratnei ar visām novirzēm. Tas nozīmē, ka cilvēka dzīvē jāieiet gudrības un saprātības pirmsākumiem. Tāds daudzums nepieciešamību nav gadījuma rakstura: no vienas puses cilvēks apzinās, kur ir viņa pienākums, bet no otras – nemaz nav obligāti saskarties ar līdzīga rakstura jautājumiem. Dzīves mācība kļūst kardināli cietsirdīgāka, jo cilvēks tagad ir atbildīgs ne tikai par sevi – uz viņu gulstas atbildība par rezultātu, un tā neiemiesošanās nedod ne veselību, ne Dvēseles mieru. Tagad mācīties būs pašam nākas ekstremālos apstākļos.
Kopumā šo periodu ierobežo Personības kristāls:
35. gads — Personības darbības principus un rīcības organizāciju;
36. gads — izvēles, ētiskajos un estētisko kategoriju jautājumos. Noslēdzas gaumes veidošanās, veidojas principi un pārliecības, notiek kaut kāda iekšēja pašuzupurēšanās;
37. gads — kristalizē cilvēkā intelektuālumu un garīgumu;
38.gads — saskarsmes jautājumos un informācijas vērtībās;
39.gads — sociālā statusa vērtībās un personīgajā pozīcijā pret sabiedrību un valsti.
Šī perioda iekšienē atrodas kārtējā objektīvā 37. dzīves gada krīze. Tā ir saistīta ar Ticības jautājumiem vīrietim un Mīlestības vērtībām sievietei. Periods viņus maksimāli savstarpēji polarizē un rada distanci: sieviete nokļūst pašā aktīvākajā un saturīgākajā savas dzīves periodā, bet vīrietis var būt iztukšots, nodzēries un fiziski noguris. Tas fizioloģiski saistīts ar vīrieša un sievietes organismu polāro reakciju, sākoties trešajam hormonālajam periodam trīsdesmit astotajā dzīves gadā. Bet no garīgā un tikumiskā skatupunkta tiek noteikta ceturtā dzīves cikla pašanalīzes un pašizpētes kvalitāte.

VI cikls 40. – 44. gadi
Periods kopumā raksturojas ar realizāciju, Personības kristāla adekvātu veidošanās kvalitāti.
40. gads, kā jau tika atzīmēts, iemieso cilvēka dzīvē 24. gada tendences. Sevis attīstības intensitātes kvalitāte šajā gadā, ikdienas vide – viss tas komplektā izrādās atvasinājies atkārtoti. Četrdesmitā gada fenomens, kas tiek atzīmēts ar dažādām leģendām visdažādākajās kultūrās, radījis sev apkārt īpašu oreolu, kļuvis par mistēriju. Realitātē ar tā perioda impulsiem, kuros ielikti materiāla rakstura pamati, sevis kā cilvēka uztveršana stingri sakļaujas ar to enerģiskuma pakāpi, ar kuru viņš pārvarējis haosa tendences, stājies pretī pasaulīgajiem kārdinājumiem, tik aktīviem 24 gadu vecumā. Pēc būtības, pēdējais neapzinātais iespaids šajā dzīves gadā, – ir iemesls tam, ka indivīds savas esības četrdesmit gados kopē šī pašas peripetijas.
41. gadā radītā dzīves un produktu kvalitāte nosacīta ar stingrības un veseluma pakāpi, kas ļauj ar lielākiem vai mazākiem zaudējumiem pārvarēt tik izšķērdīgo četrdesmito gadu. Kopumā tam raksturīga cilvēka rakstura, uzticības principiem un radīto ideālu kvalitātes pārbaude. Cilvēka dzīve gatavojas ieiet tajā fāzē, kad sāk būt nosacīta ne tikai ar apziņas pilnību, savu īpašību iemiesošanos, bet arī ar spējām būt Skolotājam, Meistaram, Darbaudzinātājam, Audzinātājam utt. Turklāt ne tik daudz pēc asinsradniecības, bet vispirms jau pēc attieksmes pret apkārtējiem. Un tas paredz tikumiskās izjūtas esamību, spējas šajā vecumā atrasties tādu cilvēku vidē, ar kuriem saskan pēc intelektuālajiem un garīgajiem principiem un dzīves stila.
42. gads raksturīgs ar tā materiālā rezultāta rašanos, kuru cilvēks sev šajā dzīves periodā noteicis, – runājot tēlaini, cilvēka dzīvē ieiet tā materializējusies kvalitāte, kuru viņš noformulējis, meklējot savu burvi no Ozas zemes.
43. gads kļūst par ūdensšķirtni interešu lokā: no šī brīža cilvēks pieņem vienīgi to, kas attiecas uz viņa profesionālās darbības sfēru. Kā līdzīgu fenomenam, šo dzīves gadu var uzskatīt par savdabīgu testu, kas ļauj noteikt, cik lielā mērā cilvēks attīstījies un iedzīvojies savā profesionālajā nišā.
44. gads raksturīgs cilvēkam, kas no pirmā skata liekas radikāls, lēcienveidīgi pārveido savu sociālo statusu, bet patiesībā realizē sev adresētās materiālās kvalitātes kopējo summu. Gads cilvēku sagatavo nākamajam ciklam, kas virzīts tikai uz sava «Es» un sociālās vides savstarpējām attiecībām.

VII cikls 45. – 49. gadi
Dotais dzīves periods iedzīvina cilvēka priekšstatu kopumu par brīvību un pienākumu, par godu, morāli un ticību cilvēka sociālajai esībai. Šis periods var kļūt par atbalsta punktu indivīda pārdzimšanai no moralizētāja par nekauņu, bet var arī cilvēkā atklāt pilsoņa tikumisko potenciālu, pārpilnu pārliecības un godaprāta savā vienīgajā iespējamajā sociālajā pozīcijā.
Tas ir vecums, kad cilvēku virza, nevis noliedzošs protests, kas raksturīgas trešajam un ceturtajam dzīves ciklam, bet apzināta tikumiska izvēle un sakārtota pārliecību sistēma. Dēļ šī iemesla šie gadi kļūst dramatiskāki un sarežģītāki sievietei. Ja viņai visa dzīve bijusi pakļauta kādam noteiktam materiālās labklājības stereotipam, tad atnākušais sociālo vērtību pārvērtēšanas vecums, kad kardināli padziļināsies viņas organisma fizioloģiskā pārkārtošanās, raksturīga četrdesmit sestajam dzīves gadam kā ceturtā hormonālā perioda sākumam, kura iestāšanos sieviete pārdzīvo tikpat mokoši smagi, kā vīrietis pārdzīvoja ieiešanu iepriekšējā periodā.
Pēdējais nav gadījuma rakstura, jo šajā dzīves periodā cilvēks tiekas ar savas dzīves kārtējo objektīvo krīzi – vērtību sistēmas krīzi, kura iniciē aprakstītā procesa dinamiku.
Krīze nav tik dziļa kā pēdējās trīs: sākot ar 45.gadu, tā ilgst praktiski visu ciklu, apogeju sasniedzot starp četrdesmit sesto un četrdesmit astoto dzīves gadu. Tā nav nejaušība, ka 47.dzīves gads bija pēdējais. 47.gads ir pozīcijas pieņemšana – nepieņemšana un pārliecības gradācija cilvēka pašreizējai sabiedrībai un laikam, ģimenei un radiniekiem, līdz tam tuviem cilvēkiem. Tā kā divi iepriekšējie gadi – 45. un 46. – pauž cilvēka pozīcijas, iznes tās apskatei apkārtējiem, pauž stereotipa tēzes principiem, kurus cilvēks iedzīvinās, sākot ar piecdesmit gadu vecumu. Tādā veidā 47.gads kļūst par stereotipa caurlaidi tālākajai indivīda idejisko uzstādījumu iedzīvināšanai un materializācijai savā tuvākajā apkārtnē, bet 48.un 49. gadā tiks radīts līdzgaitnieku loks. Rodas ideja skolai vai novirzienam. Šis dzīves periods, atbilstoši nodzīvots pēc Gudrā grunduļa principiem, cilvēku neatgriezeniski atvienos no apkārtējās pasaules, ieslēgs autonomajā čaulā. Sākumā tāda veida pasaulē un mierā liksies bezgalīgi ērti un silti, līdz gan pats indivīds, gan viņa Personība demoralizēsies un sadalīsies vecuma nespēkā vai to sagrauzīs laika zobs.

VIII cikls 50. – 54. gadi
Šajā periodā precīzi sadalās indivīdi, kuri sasnieguši turību dzīvē un iedzīvojušies, un tie, kuriem sākas pārdzīvojumu posms par to, ka dzīves ceļa sākumā dotās iespējas ir iztērētas. Kopumā šis ir visdziļākās krīzes periods sakarā ar reālā atbilstību iznākumam, kas arī kļūst par iemeslu morālajām ciešanām un sirdsapziņas pārmetumiem par sevis iztukšošanu (tāds cilvēks sāk sadistiski izturēties pret apkārtējiem, pārliekot uz viņiem savu pretīgumu sevī).
Vienlaicīgi šis periods izveidojušos indivīdu grupu diferencē pēc trim avotiem: tie, kas nāk no Gaismas, no Dieva, iegūst «otro elpu», sākas enerģiskākais un piesātinātākais periods viņu dzīvē, kurā viss sakārtojas it kā pats no sevis. Cienīgums un pašapmierinātība piemīt tiem, kas paši sevi radījuši kā cilvēki – bez ticības, bet arī bez apšaubāmiem darījumiem ar dvēseli un morāli.
Tas arī ir 50.gads, pienākušā dzīves perioda impulsa gads, kas visiem procesiem, ko cilvēks pa nodzīvotajiem gadiem ir uzkrājis, piedod kopējo paātrinājumu. Sakot ar šo ciklu – esības, dzīves vai eksistences – katrs gads, kas to sastāda, pārstāj eksistēt kā patstāvīga vienība. (Pie tam saglabājot akcentu salikšanas funkciju uz katra perioda piecām sastāvdaļām). Noslēdzas cilvēka jaunība. Viņš stāv uz sava brieduma sliekšņa, kas nāk ar 56. dzīves gadu. Tajā noformulējas mūžība kā individuālā bezgalības iemiesošanās forma galējā un materiālā ierobežojumā.

IX cikls 55. – 59. gadi   
Šis periods sevī iemieso to pilnību, kuru cilvēks sasniedzis: pieredzi, intelektuālo veselumu, materiālās pārticības sajūtu (saprāta robežās). Rodas izmanīguma sajūta. Cilvēkā attīstās garīgā būtība, par viņa rīcības virzītājiem jākļūst morālajiem kritērijiem un tikumiskajām kategorijām. Tā, protams, ir ideāla konstrukcija, bet vienam vai otram ciklam objektīvi piemītošo īpašību izprašana, reālā un ideālā pretstatīšana, ļauj saprast indivīda esības koordinātes, atrast viņa dzīves kolīziju patiesos iemeslus. Dotais dzīves nogrieznis tiek atklāts ar kārtējo krīzi – maksātspējas krīzi.
Šī iemesla dēļ 55. dzīves gadam raksturīga aktivitātes izšļakstīšanās – cenšanās pēkšņi kaut ko sasniegt, kaut kur aizbraukt, kaut ko realizēt. Šāda veida izpaušanās īpaši raksturīga tiem, kas dzīvojuši samērā amorfi un bezpersoniski. Cilvēkiem, kas sevi patiesi realizējuši, dabiski pienāk nākošā savu iespēju iedzīvināšanas plāksne, notiek viņu realizētā kārtējais kvalitātes līmeņa pieaugums. Kopumā šī dzīves gada enerģiskuma pakāpi sagatavojusi visa iepriekšējā cilvēka dzīve. No šejienes vieniem tā ir fokusēta, mērķtiecīga, otriem – haotiska, nervoza, juceklīga, tāpat kā visa dzīve, kas bija viņiem raksturīga.
Šis 55. gads noslēdz cilvēka jaunību un tieši tās resursi nodrošina tik augstu aktivitātes līmeni. 56. dzīves gads, kļūdams par brieduma sākuma punktu, pauž šīs īpašības esamību vai neesamību cilvēkā, jo briedums, atšķirībā no iepriekšējām vecuma gradācijām, – morāla vērtība. Un tādēļ, ja cilvēkam neizdevās sevī attīstīt kreativitātes potenciālu, kas katram dots jau no dzimšanas, neizdevās materializēt talantus vai spējas, tad rodas intensīva velšanās atpakaļ uz atzīmi dzīves ceļa sākumā. Ja 14-16 gadu vecumā cilvēkam piemītošo infantilismu ievēroja tikai psihologi un pedagogi, tad tagad tas izpaužas kā īpašība, kas ikdienā tiek dēvēta par «marasmu». Tādā veidā brieduma gadi var realizēties tikai ar paša cilvēka intelektuālo vai garīgo darbu, kā viņa centienu kopums būt Cilvēkam, attīstot sevī izjusto, saprotamo Personību.

Х cikls 60. – 64. gadi        
Mērķu iedzīvināšanas un turības sasniegšanas cikls, kurš rezumē pilnīgu sevis, kā arhetipiska jēdziena, iemiesošanu Esībā. Pārejas periods no svētlaimes sevī pašā uz tāda veida svētlaimi Bērnā, Skolniekā, Pārmantotājā, ar kuru cilvēks nodod dzīves izpratnes talantu un, pats sarežģītākais, sevis izprašanu. Noteicošais periods cilvēka gudrības pārbaudei – viņa spējas pārorientēt savas enerģijas un dzīves spēku izmantošanu no sevis uz pārmantotājiem, patiesi iestāties par citiem, nevis censties paņemt sev vēl un vēl.
Īpaši smagi šo periodu pārdzīvo vīrieši. Tāpat kā sieviete mokoši pārdzīvoja savus 46 gadus, tā arī viņam pēkšņi kļūst grūti, mokoši smagi sešdesmit divos – sešdesmit trīs gados. Tāda tīri vīrišķīga īpašība kā greizsirdība šajā periodā pazudinājusi ne vienu vien spīdošu likteni un labu vārdu. Piektā, pēdējā hormonālā perioda sākumu vīrietis pārdzīvo tikpat asi un slimīgi, kā kādreiz pirmā perioda sākumu. Rodas saasināta tieksme vēlreiz sevi izpaust tēva lomā, kas varētu notikt, ja kādas jaunas personas dzīve kļūst ne tikai skolotājs. Un, jo tīrāks savā dabā tāds vīrietis ir, jo briesmīgākas un šausmīgākas ir šīs vājības sekas.
Un tai vietā, lai savu darbu nodotu mantojumā saviem tuvākajiem, kuru pats audzinājis un lolojis, gatavojot pārmantošanai, tāds cilvēks pēkšņi savu lēmumu maina un ar dzelžainu tvērienu pieķeras savai mantai. Tā Pitagors pazaudēja savu skolu, neatstājot aiz sevis ne darbus, ne skolniekus, kuri viņam bija…

XI cikls 65. – 69. gadi
Patiesības brīža periods. Vecums, kurā cilvēks izrādās spējīgs objektīvi salīdzināt savu subjektīvo patiesību ar Patiesību tās patiesajā veidolā. Cilvēkā veidojas tāds kā metafizisks personības vienādojums – kas viņam bija jārada un jāiedzīvina, kādas perspektīvas vajadzēja atklāt un ko no tā izdevās paveikt faktiski. Tagad cilvēciskā spēka akcents pārvietojas uz atmiņu kā psihisko resursu – iestājas memuāru vecums, kaut faktiski cilvēks vēl pilnībā ņem līdzdalību reālās lietās un projektos. Bet akcents no taktiskajām un ikdienas detaļām pārbīdās uz stratēģijas un perspektīvas jautājumiem, jo intuīciju nomaina objektīvs, reāls lietu redzējums, ar kurām tāds cilvēks dzīvo. Tas ir šī vecuma noteicošais fenomens, kurš tieši izriet no patiesības un taisnības kā arhetipa saplūšanas vienā cilvēka apziņas laukā.
Šajā vecumā, vairāk nekā kādā citā, cilvēka fiziskais stāvoklis ir viņa pagājušās dzīves kvalitātes absolūts indikators. Iespējamā ideālā pašsajūta šeit raksturīga tikai divu kategoriju cilvēkiem – tiem, kuri dzīvoja tikai sev kā totālie egocentristi, turklāt nevienu neaizskarot un ļaunprātīgi arī neizmantojot.
Pārējie kaut kā pēkšņi kļūst vārgi un noveco, dažu gadu laikā šajā ciklā zaudē savu fizisko formu un arī patstāvību. Turklāt, jo vairāk cilvēks saudzē savu veselību, jo vairāk viņš no tās rada fetišu, baidoties to «lieku» reizi pārpūlēt, jo straujāk un neatgriezeniskāk tuvojas fiziskais sabrukums.

XII cikls 70. – 74. gadi
Lielas ūdensšķirtnes periods: dabisks rezultāts apsēstībai ar iznīcību, izdabājot to cilvēku kārībām un vilinājumiem, kuru eksistence balstās uz līdzīga rakstura pseidovērtībām. Un esības būtības noslēpuma atklāšana tiem, kuru dzīve veidojās kā kalpošana. Materiālā iemiesošanās dalījumam «āžos un upurjēros», kurus sagatavo pats cilvēks, savā dzīvē dodot priekšroku miesai vai Garam. Dzīve balstās uz stereotipiem, klanīšanos viņa augstībai sabiedriskajai domai un tai pašā laikā viltīgi vadoties pēc modes un konjuktūras, prestiža un jautājumu respektabluma – visa rosība draud beigties ar pirmstermiņa fiziskās dzīves pārtraukšanu, jo cilvēks pēc būtības vēl nav sācis dzīvot. Orientieris uz Personību un tās vērtību, uzticība individualitātei – neatkārtojamības avotam un vienīgajam aicinājuma iedzīvināšanas ceļam, gluži pretēji, šajā vecumā cilvēku apgaismo, paverot dotās esības patieso būtību.

XIII cikls 75. – 79. gadi
Metamorfoze, pāreja vienīgi tikai uz esības garīgo šķautni. Sākot ar šo periodu, cilvēka fiziskos spēkus nosaka garīgā enerģija, tās kvalitāte un kvantitāte. Bet tāda veida parametri varēja rasties tikai un vienīgi no dzīvesveida. Tātad, jo enerģiskāk cilvēks ir tiecies uz garīgo un tikumisko katrā savas dzīves fāzē, jo pilnvērtīgāk un saturīgāk sakārojas šis dzīves cikls.
Organisma kosmobioloģiskais cikls un ar to saistītie dzīves apstākļi līdzinās aptuveni trīsdesmit gadiem. Sākotnēji tas ieslēdzas pirmajā ciklā – piecpadsmitajā dzīves gadā. Četrdesmit piecos gados, izejot pirmo pilno apli, kosmobioloģiskais cikls iedarbina savu otro vijumu, iniciējot esības septītā cikla sākumu – kas arī nosaka adresi pirmajā periodā «savam Es», bet septītajā — «kolektīvajam Mēs».
Tagad, izejot pilnu otro apli, enerģija gatavojas ieslēgties trešo reizi.
Trešā apļa sižets veidojas pēc bērna, dabas, dabiskuma tēla. Tieši tādēļ fizioloģiskās prioritātes tādu cilvēku deģenerē sevi neapzinošā bērnā, kurš tā arī nav pieaudzis. Tas ir arī zīmīgs nodzīvoto gadu saturīguma indikators, stingrs, bet objektīvs. Cita esības loģika tādēļ šajā vecumā cilvēku rada kā apgaismotu un tīru, ja viņš, cik nu tas ir iespējams, nav nodevis savu dabu. Tieši šī iemesla dēļ viņš nonāk harmonijā ar dabu pirms fizioloģiskā plāna noslēdzošās iemiesošanās stadijas, kas ļauj dzīvot tajā pilnvērtīgas un piesātinātas dzīves pakāpē, kāda dotajai individualitātei ir iespējama.

XIV cikls 80 – 84. gadi
Periods, kas noslēdz cilvēka brieduma gadus un sagatavo viņu vecumam 84. ciklu noslēdzošajā gadā.

28 Janvāris, 2016

Twitter

Instagram

otrdien, Novembris 6th, 2018 at 4:13pm
  • 34
  • 0
otrdien, Novembris 6th, 2018 at 4:13pm
  • 17
  • 0
otrdien, Novembris 6th, 2018 at 4:13pm
  • 18
  • 0
trešdien, Jūlijs 25th, 2018 at 1:57pm
  • 19
  • 0
otrdien, Marts 13th, 2018 at 10:43am
  • 8
  • 0
pirmdien, Decembris 11th, 2017 at 4:54pm
  • 11
  • 0
© Jauno psiholoģiju centrs | Izstrādāja gudramajaslapa.lv
Jauno psiholoģiju centrs