fbpx

Setup Menus in Admin Panel

Grāmatas konspekts. Autors – Anita. Elīna Zelčāne “ No perfekcionisma uz mīlestību”

Elīna Zelčāne

“ No perfekcionisma uz mīlestību”

Grāmatas konspekts

Elīna Zelčāne ir geštalterapeite un filozofe. Šī grāmata ir viņas pašizpētes projekts, jo, uzliekot savus pārdzīvojumus uz papīra, var uz tiem paskatīties it kā no malas. Grāmata ir aicinājums mīlēt nepilnīgo un nebaidīties no kļūdām, tā ir par attiecībām, kurās reizēm mīlam, reizēm ar mīlestību tikai manipulējam, bet gandrīz vienmēr gaidām mīlestību no citiem. Perfekcionisms ir kā slazds, kurā iekrītam ceļā uz iedomātu laimi, taču šajā slazdā nav jāpaliek. Autore sniedz praktiskus padomus, kā no tā izkļūt, un tad dzīvot ir vieglāk, jo ideāls ir  tikai māns, kurš realitātē nav sasniedzams.

            Grāmatai ir četras nodaļas: Perfekcionisms. Kas to rada un baro? Perfekcionisms attiecībās ar bērniem. Perfekcionisms partnerattiecībās. Perfekcionisms attiecībās ar līdzcilvēkiem.

Perfekcionisms. Kas to rada un baro?

Mīlestības trūkums mūs padara par perfekcionistiem, un tikai ar mīlestības spēku mēs spējam atbrīvoties no perfekcionisma slazda. Mēs daudz vairāk enerģijas tērējam tam, lai panāktu, ka mūs mīl un novērtē citi, nevis tam, lai vairotu mīlestību paši savā sirdī. Jebkuru mūsu rīcību nosaka vai nu mīlestība vai bailes. Jo lielāka ir nedrošība, jo lielāka arī velme pakļaut apkārtējo pasauli, cerot, ka vara mazinās bailes un kompensēs mīlestības trūkumu.

Mums katram ir citāda mīlestības pieredze. Atšķirīgā mīlestības pieredze, ko esam izjutuši bērnībā, lielā mērā nosaka, cik dažādos veidos mēs meklējam mīlestību tad, kad esam pieauguši. Ģimenēs bieži  vecāki nedalās savās emocijās un neizrāda arī tās bērniem, un tā var būt nevis tāpēc, ka bērns ir vienaldzīgs, bet tāpēc, ka vecākiem pašiem nav šīs emocionālās pieredzes – viņi ir auguši tādā ģimenē, kurā mīlestība tiek izrādīta vienīgi ar darbiem, lieki par to nerunājot. Bērniem ir vajadzīga nedalīta uzmanība, uzslavas, mīlestība, bet tā ir jāsaņem ikdienā, nevis tikai par kādiem panākumiem un sasniegumiem, jo tad bērns saprot, ka nepārtraukti jātiecas pēc sasniegumiem, lai vecāku acis mirdzētu. Pati par sevi tiekšanās pēc panākumiem nav nekas slikts, taču jānošķir mērķtiecība no perfekcionisma.

Mērķtiecīgs cilvēks pilnveidojas, lai uzvarētu sevi, viņš nepārtraukti izkopj savas spējas un kļūdas uztver kā iespēju augt un attīstīties. Perfekcionists tiecas uzvarēt citus, viņš nekad nav apmierināts ar sevi un nav gatavs samierināties ar kļūdām. Mērķtiecīgs cilvēks salīdzina savus sasniegumus tagadnē un pagātnē, un vienmēr ir ceļā uz pilnību,  turpretī perfekcionistam galvenais ir nevis izaugsme, bet spēja sasniegt ideālu nekavējoties. Mērķtiecīgs cilvēks, kuram ir sapnis, to sasniedzot, spēj izjust prieku, pat ja apkārtējiem tas neko nenozīmē. Perfekcionista prieks ir tiešā veidā atkarīgs no tā, vai viņa sasniegumus novērtēs un atzīs apkārtējie. Turklāt perfekcionists, uzklausot vērtējumu, to izlaiž caur īpašu filtru, sadzirdot tikai kritiku, nevis komplimentus.

Vecāki, kuri ļoti daudz kritizē bērnu un neļauj viņam kļūdīties,  var sekmēt to, ka bērns izaugot kļūs perfekcionists. Šāds cilvēks mēra savu vērtību produktivitātē un sasniegumos, nespējot baudīt procesu. Viņš ir atkarīgs no apkārtējo vērtējuma, tāpēc bieži vien nedzīvo autentisku dzīvi, bet dara to, kas citiem šķiet labs un pareizs. Vēlme visiem izpatikt rada pastāvīgu spriedzi. Nespējot atslābināties paša spēkiem, cilvēks var meklēt alternatīvus veidus, kā atbrīvoties, tāpēc nereti perfekcionisti nonāk alkoholisma vai citu atkarību gūstā. Daudzi sāk slimot.

Ja vecāki nav mūs mīlējuši brīžos, kad uzvedamies slikti un neatbilstoši cerētajam, tad pieaugot mēs nespējam mīlēt sevi, ja neatbilstam sevis iedomātajam standartam, kādiem mums vajadzētu būt. Mēs tiecamies pēc ideāla, jo mīlestību uztveram kā atalgojumu. Var gadīties, ka labu gribot, vecāki tik ļoti apkarojuši bērna veselīgo egoismu, ka pieaudzis šis cilvēks vairs nespēj skaidri apzināties savas vajadzības, bet dzīvo, lai apmierinātu savu tuvinieku vajadzības.

            Dzīve nav viegla nedz pašam perfekcionistam, nedz viņa tuviniekiem, jo perfekcionists vēlas ne tikai pats būt ideāls, bet padarīt ideālu arī pasauli ap sevi.

Tieksme būt ideālam iet roku rokā ar nepārtrauktu paškritiku un vainas apziņu par to, ka neizdodas būt tik labam, kā gribētos. Bērns, kurš meklējis pieņemšanu un mīlestību, saprot, ka tā iegūstama vai nu nekļūdoties, vai – kļūdas gadījumā – vainojot sevi par nodarīto. Cilvēks, kurš pieradis sevi bieži vainot, nespēj būt objektīvs un pret viņa vērsto kritiku izvērtēt ar vēsu prātu.

Bieži mēs saprotam, ka dzīve aizrit, kamēr tai gatavojas un bērni izaug, kamēr prātojam, kā viņus pareizāk audzināt. Tā vietā, lai visu mūžu meklētu savu īsto ceļu, sākam novērtēt to ceļu, pa kuru tobrīd ejam. Visvairāk ir žēl laika, kurā varējām vienkārši dzīvot un baudīt attiecības, nevis iespringt, lai kādam kaut ko pierādītu.

Dzīvot tagadnē nozīmē  ne tikai atstāt pagātni aiz muguras, bet arī pieņemt faktu, ka nespējam pilnībā kontrolēt nākotni. Mēs varam kalt plānus un darīt visu iespējamo, lai rītdiena būtu prognozējama, bet vienmēr var gadīties kaut kas tāds, kas nav mūsu varā.           Dzīvot tagadnē nozīmē neatlikt uz vēlāku laiku lietas, kas mums ir svarīgas, jo īpaši – mīlestību. Taču tikpat svarīgi ir pieņemt sevi un tas nebūt nav viegli. Sevis pieņemšana prasa drosmi būt pašiem brīžos, kad apkārtējie no mums sagaida ko citu. Necensties izpatikt, glaimot vai liekuļot, lai izpelnītos labvēlību, bet spēt pacelt galvu un mīlēt sevi pat tad, kad esam ‘’mēslos līdz ausīm.’’

Jo vairāk mēs mīlēsim sevi un jo labāk zināsim, ko mums patiešām vajag, jo vairāk mīlestības spēsim izstarot uz āru. Mēs varam mīlēt nepilnīgo pasaulē, ja mīlam nepilnīgo sevī. Tāpēc nebaidīsimies no savām ēnām, jo tās var kļūt par mūsu sabiedrotajiem.

Tātad, lai iemīlētu sevi: ir jāgrib dzīvot, nevis mirt; ir jānotic, ka dzīvei ir jēga; ir jāpieņem, ka pastāv lietas, kuras nespējam mainīt; ir jāiepazīst sava dvēsele un ķermenis; ir jāpieņem sevi.

Perfekcionisms attiecībās ar bērniem

Bērniem vajag mīlošus, nevis ideālus vecākus. Audzināšanas mērķis ir bērnu socializēt, padarot vieglāku dzīvi sabiedrībā gan viņam pašam, gan sabiedrībai kopā ar viņu. Ir jābūt pacietīgiem un uz bērnu kļūdām jāreaģē ne tikai ar frāzi ’’Es taču  teicu, ka tā būs!’’, bet jāpalīdz viņam mācīties un pilnveidoties. Jāmācās aiz problēmas nepazaudēt bērnu un pamanīt, ko viņš vēlas mums pateikt brīdī, kad niķojas vai nesadarbojas. Vecākiem nevajag baidīties atzīt savas kļūdas, bet tieši otrādi – vajag parādīt bērniem, ka kļūdīties ir normāli, taču par situāciju ir jāuzņemas atbildība un jālūdz piedošana, ja esam kādam nodarījuši pāri.

Spēja būt jūtīgam pret savām un otra robežām ir ļoti būtiska veiksmīgu attiecību veidošanā starp vecākiem un bērniem. Nosakot robežas, mēs palīdzam bērnam uzņemties tik daudz atbildības, cik viņš tajā brīdī spēj, un pieņemam viņa vietā tos lēmumus, kurus bērns  pats nespēj pieņemt. Ja pieaugušais nav spējīgs vai nevēlas nospraust robežas, tas nozīmē, ka viņš visu atbildību uzliek bērnam. Bērniem ir raksturīgi pārkāpt robežas, lai pārbaudītu, vai tās joprojām ir turpat. Ar laiku bērni iemācās izmantot situāciju savā labā un, zinot vecāku vājās vietas, sāk ar tiem manipulēt. Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk viņš grib saprast, ko nedrīkst. Ja izdodas atrast argumentus, kas bērnu pārliecina, viņam ir vieglāk ievērot robežas. Ja gribam ieaudzināt bērnā cieņu, vispirms mums pašiem jāiemācās cienīt sevi un bērnu.

Bērnam svarīgāks ir pārsteigums un piedzīvojums, nevis konkrēta lieta. Par kaut ko jaunu var kļūt arī kaut kas vecs, kam pievienota izdoma un kas tapis kopīgi ar vecākiem. Jebkurš radošs un aktīvs process ir labāks par pasīvu lūkošanos TV ekrānā vai datora monitorā.

Audzināšanai ir jēga tikai tad, ja bērns ir mierīgs un spēj uztvert sacīto. Jo mierīgāki un nosvērtāki būsim paši, jo vieglāk arī bērnam būs tikt galā ar savām sakāpinātajām emocijām. Galvenais ir nesteidzināt bērnu un nepieprasīt, lai viņš tūlīt pat nomierinās un beidz činkstēt. Vecāku uzstājība var radīt bērnā tikai pretestību un spītu.

            Mēs ne vienmēr varam izvēlēties, cik daudz brīva laika mums būs, taču varam izvēlēties, kā šo laiku pavadīt.

            Dusmas rodas, ja nesaņemam gaidīto vai saņemam kaut ko, ko nevēlamies vai kā rezultātā tiekam apdraudēti. Dusmas mums signalizē, ka kaut kas nav kārtībā, tāpēc pēc katras dusmu epizodes mums vajadzētu mirkli apstāties un pajautāt sev: kā man šobrīd trūkst vai ir par daudz? Ja mēs ļoti bieži dusmojamies uz bērniem, tas nozīmē, ka neesam apmierināti paši ar savu dzīvi.

Vēlme kontrolēt rodas no bailēm. Tās ir visdažādāko veidu bailes: bailes kļūdīties un tikt nosodītam, bailes būt nemīlētam, bailes no vientulības un pat tik eksistenciālas bailes, kā bailes nebūt.

            Bērns mīl mūs, nevis mūsu tēlu. Mēs varam būt vislabākie vecāki saviem bērniem arī nebūdami perfekti. Svarīgākais, ko varam viņiem dāvāt, nav kaut kādi pasaules labumi, bet gan mēs paši un mūsu mīlestība.

Perfekcionisms partnerattiecībās

Partnerattiecībās perfekcionisms izpaužas nemitīgos centienos pašam kļūt labākam  un padarīt labāku savu partneri. Perfekcionists nekad nespēj sasniegt stāvokli, kurā viņam būtu labi. Mīlestība perfekcionista galvā tiek saistīta ar noteiktu rīcības modeli, viņš baidās, ka, atslābis un pārstājis ar sevi strādāt, vairs nebūs pietiekami labs un tad partneris pārstās viņu mīlēt. Ja cilvēkam bail palikt vienam, viņš var pārlieku pielāgoties otram, lai to nezaudētu, un rezultātā saplūst ar otru, zaudē kontaktu ar savām vajadzībām un beigu beigās kļūst neapmierināts.

Otra cilvēka pieņemšana ir darbs mūža garumā, gluži tāpat kā sevis pieņemšana un mīlestība. Taču katra mazā uzvara padara dzīvi mazliet harmoniskāku, ļaujot perfekcionismu aizstāt ar mīlestību. Kamēr mēs to neapzināmies, mums liekas, ka partnerim ir jāveic konkrētas darbības un jāuzvedas noteiktā veidā, lai padarītu mūs laimīgus. Spēja būt laimīgiem lielākoties ir atkarīga no mums pašiem, nevis no ārējiem apstākļiem. Pat māju reti izdodas uzcelt precīzi pēc projekta, kur nu vēl dzīvi.

Seksualitāte ir viens no mūsu identitātes aspektiem. Tā atspoguļo mūsu attieksmi pret savu ķermeni un dzimumu, atklāj mūsu alkas, nosaka robežas kontaktā ar citiem, un visbeidzot tieši caur savas seksualitātes apzināšanos mēs spējam veidot attiecības starp to, kas mēs esam, un to, par ko sevi iedomājamies. Seksualitāti var salīdzināt ar putna dziesmu. Tā mēdz būt dažāda, tomēr nav ne pareiza, ne nepareiza. Katrai dziesmai ir savs skaistums. Kāpēc censties līdzināties lakstīgalai, ja tev patīk kūkot kā dzeguzei? Kūko un baudi, nevis pogo un raudi!

Vajag ne tikai domāt par vieglumu, bet tiešām dzīvot vieglāk. Kāpēc mēs šobrīd nedzīvojam viegli? Atbilde nav tālu jāmeklē – tāpēc, ka gribam visu kontrolēt. Kāpēc gribam visu kontrolēt? Jo mums ir bail zaudēt esošo un neiegūt vēlamo. Galvenā problēma, kas traucē dzīvot vieglāk, ir nevis pašas problēmas, bet tas, ka mēs vēlamies, lai to nebūtu. Mēs pārāk daudz gaidām no citiem un sevis, tādēļ nepārtraukti viļamies un jūtamies neapmierināti ar rezultātu. Kad pārstājam gaidīt, ka pasaule būs ideāla, nepieprasām perfektumu no sevis, dzīvot tiešām kļūst vieglāk.

Perfekcionisms attiecībās ar līdzcilvēkiem

Mēs cenšamies izlikties godīgāki, gudrāki, skaistāki un visādi citādi labāki nekā patiesībā esam. Mēs tērējam lielu daļu savas enerģijas tam, lai atbilstu citu gaidām un atstātu uz viņiem pozitīvu iespaidu, nevis tam, lai pievērstos vērtībām, kas ir svarīgas mums pašiem. Vēlme visiem izpatikt rodas no mīlestības trūkuma pašiem pret sevi. Jo trauslāka ir mūsu pašapziņa, jo vairāk atzinības gaidām no apkārtējiem. Reizēm mums ir grūti sevi pieņemt tādus, kādi esam, un tad mēs cenšamies izlikties tādi, kādi vēlamies būt, mēģinot apmānīt ne tikai citus, bet arī sevi. Lai mainītos ne tikai mūsu domas, bet arī rīcība, mums ir jādara viss sava iekšējā kodola stiprināšanai un fokusa maiņai no citiem uz sevi.

Kas atšķir perfekcionistu no atbildīga darbinieka? Abos gadījumos darbinieks ir centīgs un uzmanīgs. Būtiskākā atšķirība ir emocijas, kuras cilvēks pārdzīvo, veicot darba pienākumus un saņemot atgriezenisko saiti. Labs darbinieks ir spējīgs domāt ne tikai par galarezultātu, bet izbaudīt arī procesu, proti, viņš spēj darbu darīt ar vieglumu un nenervozēt katru reizi, kad tiek saņemts vērtējums. Turpretī perfekcionists visu laiku ir sasprindzis, jo baidās kļūdīties.

Ilgstoši strādāt kopā ar perfekcionistu citiem kolēģiem ir grūti, jo perfekcionists ir neiecietīgs ne tikai pret savām, bet arī citu nepilnībām. Perfekcionists nav labākais komandas spēlētājs, jo vairāk domā par saviem personīgajiem panākumiem un iespēju izcelties uz citu fona, nevis kopējo mērķi. Taču labā ziņa ir tā, ka perfekcionists, kurš apzinājies savu tieksmi būt ideālam un sācis strādāt ar sevis pieņemšanu, var kļūt par vienu no labākajiem darbiniekiem. Perfekcionistiem parasti ir lielas darba spējas un, ja viņi iemācās būt elastīgāki un virzīt savu enerģiju uz galveno, tad spēj sasniegt ļoti daudz.

Mums visiem daudz labāk patīk lepoties ar saviem tuvajiem nekā klausīties pret tiem vērstu kritiku. Taču perfekcionistam apkārtējo viedoklis ir īpaši svarīgs, jo viņa pašapziņu veido ne tikai personīgie sasniegumi un dotumi, bet arī cik  ‘’pareizi’’ sabiedrībā uzvedas viņa ģimene.

Mēs domājam, ka citi cilvēki domā par mums to pašu, ko mēs paši domājam par sevi. Ieraugot sev pievērstus skatienus, cilvēks ar zemu pašapziņu domās, cik slikti viņš izskatās, bet narciss domās, cik labi viņš izskatās. Cilvēks, kurš pieņēmis savas nepilnības, izskatās daudz pārliecinošāks nekā cilvēks, kurš mēģina tās noslēpt. Kamēr maskējamies, mēs nevaram būt pilnībā klātesoši attiecībās, jo koncentrējamies nevis uz notiekošo, bet uz saviem trūkumiem. Apkārtējiem nevajag, lai esam perfekti, bet mums pašiem vajag, lai viņi tā domātu.

Visbeidzot, vajag – mīlēt sevi par spīti visām savām nepilnībām; mācīties pieņemt sevi brīžos, kad jūtaties vainīgi un sagrēkojušies; neattaisnoties, bet pieņemt savu nepilnīgumu un iet tālāk; nebaidīties atzīties savā vājumā un ievainojamībā, jo šī atzīšanās padara mūs stiprus un sniedz brīvību.

2 Augusts, 2017

Twitter

trešdien, Jūnijs 19th, 2019 at 6:46pm
Tā ir mācība par sevis un citu cilvēku izzināšanu. Mācība par to, kā šīs zināšanas pielietot ikdienā, lai uzlabotu savu un arī sabiedrības dzīves kvalitāti. Kurss no 11. vai 21. septembra! INFO - https://t.co/LMPOvssZv0 https://t.co/qM61JZBqog jpc_nlp photo

Instagram

otrdien, Jūnijs 25th, 2019 at 10:42pm
  • 5
  • 0
otrdien, Jūnijs 25th, 2019 at 10:39pm
  • 10
  • 0
trešdien, Jūnijs 19th, 2019 at 10:51pm
  • 12
  • 0
trešdien, Jūnijs 19th, 2019 at 10:47pm
  • 7
  • 0
trešdien, Jūnijs 19th, 2019 at 12:01am
  • 9
  • 2
otrdien, Jūnijs 18th, 2019 at 6:34pm
  • 6
  • 0
otrdien, Jūnijs 18th, 2019 at 6:28pm
  • 17
  • 0
svētdien, Jūnijs 16th, 2019 at 10:08am
  • 10
  • 0
piektdien, Jūnijs 7th, 2019 at 8:56am
  • 9
  • 0
otrdien, Jūnijs 4th, 2019 at 8:10am
  • 5
  • 0
trešdien, Maijs 29th, 2019 at 8:39am
  • 10
  • 1
otrdien, Maijs 28th, 2019 at 11:06pm
  • 15
  • 0
pirmdien, Maijs 27th, 2019 at 10:53pm
  • 9
  • 0
ceturtdien, Maijs 23rd, 2019 at 11:11pm
  • 19
  • 0
trešdien, Maijs 22nd, 2019 at 10:35pm
  • 10
  • 0
sestdien, Maijs 18th, 2019 at 9:14am
  • 14
  • 0
trešdien, Maijs 8th, 2019 at 11:53pm
  • 12
  • 1
trešdien, Maijs 8th, 2019 at 11:43pm
  • 8
  • 0
piektdien, Maijs 3rd, 2019 at 10:46pm
  • 49
  • 0
pirmdien, Aprīlis 29th, 2019 at 9:02am
  • 12
  • 1
© Jauno psiholoģiju centrs | Izstrādāja gudramajaslapa.lv
Jauno psiholoģiju centrs