Setup Menus in Admin Panel

Grāmatas konspekts. Autors – Laurentīna. Annelija Rufusa „Ballīte vienam”

Annelija Rufusa

„Ballīte vienam”

Grāmatas konspekts

Annelija Rufusa nopietni un reizē asprātīgi atklāj tēmu, kas attiecas uz pilnīgi visiem – vienpašiem un nevienpašiem.

Patiesībā vienpatis gluži vienkārši ir cilvēks, kurš vienatnē jūtas labi. Un tā ir dabas dota īpašība.

Tiem, kuri kopš bērnības jutušies vainīgi par to, ka spēj just dzīves garšu, sarīkojot ballīti  vienam – sev -, šī grāmata ļaus atviegloti uzelpot.

Tiem  kas raizējas, ka savus bērnus, radus vai kolēģus nu nekā nespēj padarīt sabiedriskākus, šis apcerējums liks viņus saprast un nomierināties.

Tiem, kas baidās no katra, kurš tiecas prom no bara, pūļa, pulka, vairākuma, Annelija Rufusa liks nokaunēties un iedziļināties cilvēka dabā.

Šī ir aizraujoša dzīves mācību grāmata visiem, un tīrais brīnums, ka tā izlasāma tikai tagad.

Konspekts

Ievads

SAVRUP

Tik vienkāršs jēdziens. Tik precīzs. To ir viegli attēlot tabulās vai diagrammās ar punktiņiem un spraudītēm iekšpusē vai ārpusē. Taču reālā dzīve nav punktiņi. Šķiet, ka daži no mums ir iekšpusē, bet mēs esam ārā. Un tieši tur vēlamies būt. Ne vien vēlamies, bet mums tas ir nepieciešams tāpat kā zivij  ūdens. Pavisam vienkārši: tā ir orientācija, nevis tikai izvēle. Fakts. Mēs esam vienpaši. Tas nozīmē: jo mazāka kompānija, jo labāk jūtamies. Tas, ka esam tādi, šī mūsu būtība sagādā mums nepatikšanas. Mēs esam minoritāte, kopiena, kas pēc būtības ir anti-kopiena. Kultūra, kas principa pēc nesadosies rokās. Pūlis domā, ka mēs neesam pielāgojušies. Skaidrs, ka esam pielāgojušies, bet ne viņu frekvencei, tāpēc tie sapulcē karaspēku un apsaukā mūs. Traki. Auksti. Augstprātīgi. Vēsi. Savrupi. Nobijušies. Savādnieki. Nespēj mīlēt. Viņiem trūkst sabiedrisko iemaņu. Nav spējīgi uzņemties saistības. Dīvaiņi. Savādnieki. Skumji, vientuļi. Savtīgi. Sevī noslēgušies. Nepateicīgi. Nedraudzīgi. Sērijveida slepkavas.

Mēs zinām, kā izklaidēties. Kā mācīties, neejot kursos. Kā nodoties apcerei un kā radīt. Tāpēc, ka vienpaši ir tādi, kādi tie ir, un priecājas par to, ka ir vieni. Vienpašu talants: viņiem reti ir garlaicīgi. Nevienpaši mūs dēvē par intravertiem. Vienpaši pārstāv visus tipus.

Ciemata iedzīvotāji [ KOPIENA ]

Šabloniskā domāšana bija izdzīvošanas taktika laikā, kad aplenkumi un sērgas apdraudēja klanu un kultūru nākotni. Nu tā ir evolūcijas atlieka, ko mēs varam droši atmest.

Iztēlojieties, ka esat vienpatis, kura ideālās mājas būtu namiņš pludmalē, jūdzēm tālu no tuvākā kaimiņa. Un jūsu ideālā diena būtu tāda, kurā jūs gulētu no pusdienlaika līdz vakariņām, strādātu pusi nakts, tad sadalītu atlikušo daļu starp baložu audzēšanu un pastaigu – protams, vienatnē – pa pludmali. Dažās vietās un laikos jūs varētu izsprukt sveikā. Ne bieži. Biežāk jūs tiktu nīsts, novērots, turēts aizdomās par izvirtību, dēvēts par raganu, izraidīts, apspļaudīts, sadedzināts vai tamlīdzīgi. Laiks, vieta un kultūra ir sagrāvuši neskaitāmus vienpašus.  Graustu rajoni. Komūnas. Varat saukt to par antropoloģiju vai socioloģiju, bet vairākums vienpašu to sauc par elli. Mēs esam skābe, kas izšķīdina līmi, kura saista kopienas. Mēs esam vaļīgs ķēdes posms, indes piliens zupas katlā.

Uzklausiet mūs! [POPKULTŪRA]

Ja tā ir populāra, tad kāds gan tai ir sakars ar mums? Nu, tas ir noslēpums.

Noslēpums , kura iztulkošanai gan bija nepieciešami gadi, bija šāds: To spēj paveikt iztēle. Prāts izgatavojis šo pirātu kuģi. Prāts izveidojis lidojošos ziloņus. Ne vienkārši prāts, bet īpašs prāts, tāds prāts, kas to spēj. Tavs.

Vienpašiem ir nepieciešama populārā kultūra. Nu ir ierasts, ka svešinieki nekavējoties tiek identificēti  pēc viņu stila, masām izveidotas populārās kultūras izvēles. Vienpaši, kas izvairās no šādām iedomām  un iesaistīšanās kustībās, ir grūti kaut kur ierindojami, viņi piedāvā vien nedaudzas acīm redzamas norādes. Pēc viņu apsvērumiem, mēs nesniedzam pierādījumus un viņi nezina, kur mūs ierindot.

Būdama dumpinieku balsu rupors, rokmūzika kopš saviem pirmsākumiem ir piesaistījusi vienpašus. Tāpat kā komiksi roks savos pamatos ir pirmatnējs, minimālistisks – ir tikai ķermenis  un, iespējams, instruments. Vienmēr būdams gudrs attiecībā uz medijiem, Elviss Preslijs rūpīgi un apzināti izveidoja savu publisko tēlu, lieloties, ka ir vienpatis; daži labi informēti cilvēki saka, ka viņš izlicies par lielāku vienpati nekā patiesībā bijis. Bet Elviss zināja, ka jaunais žanrs, ko viņš veido, ir pilnībā saistīts ar vienpašiem. Ar nepareizi novērtētajiem. Viņš to izveidoja. Viņa fani pārņēma šo ētosu. Izliekoties par vardarbīgiem nomaļu iemītniekiem, agrīnās rokzvaigznes aizsāka vienu no varenākajām popa parādībām, kādu pasaule jebkad pazinusi: jaunatnes kultūru. Un, lai gan tā bija masveida kustība, tās galvenais vēstījums – roka radīšanas mīts – ir vienpašu vēstījums. Boba Dilana vēstījums, kad viņš uzgriež muguru sabiedrībai ar sardonisku ķērcienu: nedomā divreiz, viss ir kārtībā! Rokmūzikas teksti ir domāti vienpatībai: tie cīnās pret apspiešanu, ir individuāli, emocionāli, personiski. Arī „Bītlu”  tuvu stāvoši cilvēki vērtēja  Džonu Lenonu kā atturīgu un – tā ir tipiska vienpašu apsūdzība – vēsu cilvēku. Vienpašus, kuru veiksme ir atkarīga no lavierēšanas starp galējībām, vienmēr gaida nelaime.

Vai tu jūties veiksminieks?[ FILMAS]

Lepni, drosmīgi un vientuļi –

Kur palikuši visi kovboji?

Jaunākie kino apmeklētāji, kuri ne visai bieži iet uz teātru uzvedumiem vai dodas pie retro kino plauktiem video veikalos, var nekad neuzzināt, ka ilgu, mirdzošu mirkli divdesmitā gadsimta vidū  vienpaši neapstrīdami bija lielā ekrāna varoņi. Glābēji. Kareivji. Noslēgtā daba – viņi jāja un cīnījās vienatnē – viņiem piešķīra nevis trūkumus vai neirozes, bet gan spēku. Protams, no vienpaša skatupunkta vienpašu raksturi apgādā filmu veidotājus ar gatavu materiālu. Nav divu vienpašu, kas būtu vienādi. Un mēs dzīvojam, vadoties pēc saviem kodiem. Kombinējam lielu iztēli ar noslēpumainības, nezināmā atmosfēru. Mūsu motivācija ir mūsu pašu, tāpēc tā ir neparedzama, tāpēc tā ir interesanta gan teorētiski, gan praktiski. Būdami autsaideri, mēs izskatāmies un izklausāmies unikāli. Vienpaši ir attēloti tādās filmās kā „Psiho”!, „Dolāru žūksnis”, „Nejaukais Harijs”, „Trakais Maksis”, „ Forests Gamps”, „Taksists” utt.

Malboro zeme [REKLĀMA]

Viņi grib, lai mēs gribētu to, ko viņi pārdod – bet kā gan tas būtu: gribēt to, ko grib visi citi?

Vienpaši pretojas, neļaujot reklāmām sevi pakļaut. Varbūt mēs pat nevēlamies pretoties, neredzam šo pretošanos, bet ko gan citu vienpaši varētu darīt, kad tiek apgalvots, ka viņiem ne tikai jāpērk priekšmeti, tāpēc, ka to pērk citi, tāpēc, ka tā saka kāds, kuram par to maksā? Mēs zinām, ka mums nav nepieciešama mašīna, deguna pilieni, lūpu krāsa, dzīvības apdrošināšana, kas tiek vicināta mūsu acu priekšā. Kā jūs uzdrīkstaties teikt, kas man jādara? Un tomēr mēs gribam. Reklāma ir antiētiska vienpašu mentalitātei. Tā mūs padara par nejaušiem dumpiniekiem: mēs ciešam sāpes un pretojamies iebiedēšanas taktikai,  izvairāmies no pievilcīgā, pavedinošā, labi pārdotā. Un, ja mums neizdodas pretoties, mēs sirds dziļumos kaut vai pavisam nedaudz jūtamies kā nodevēji. Vai vismaz idioti. Laiks, ko pavadām vienatnē, dod iespēju mums izvērtēt, kas mums nepieciešams. Ne katrs vienpatis ir skopulis vai minimālists.  Reklāma darbojas nevis mērogā viens pret vienu, bet gan viens pret miljonu. Bet vienpašus nav iespējams apvienot. Mūsu vienīgā kopīgā īpašība ir atšķirīgums, izvairīgums, atteikšanās savienoties. Mēs esam neesošā auditorija. Mēs nejūtamies vienoti ar citiem un nepielīdzinām sevi citiem, tāpēc ar aizdomām izturamies pret to, kas ir populārs. Un, tā kā tik daudzi radošie cilvēki ir vienpaši, ir jāatzīst fakts, ka daži no prātiem, kas rada reklāmu, ir vienpašu prāti. Cik ironiski, ka šodien Marlboro vīrs ir visslavenākais kovbojs pasaulē un vienīgais, kas joprojām palicis sabiedrības redzeslokā: īsts vienpatis, vienīgais izdzīvojušais savā žanrā. Būdams visslavenākais kovbojs  visumā, viņš miljoniem cilvēku pasaulē simbolizē Ameriku. Tādējādi neapšaubāmi visslavenākais Amerikas aspekts visā pasaulē ir tās vienpaša aspekts. Amerika – individuālists, uzvarošais un mūžīgais vienpatis.

Nu man jāiet [DRAUDZĪBA]

Mēs nosmeļam viņiem visu krējumu un tad gaidām, kad viņi sapratīs: mēs vēlamies būt vieni.

No visiem vienpašu demonizācijas veidiem vien no maldīgākie attiecas uz mūsu spēju draudzēties. Netiek novilkta tik būtiska robežšķirtne starp spēju draudzēties, spēju nodibināt attiecības un biedrošanos: laiku, kas faktiski pavadīts citu klātbūtnē. Redzot mūs vienus, vidusmēra cilvēki steidzas izdarīt secinājumus, ka mums nav draugu, mēs tos nevēlamies, nespējam atrast. Viņi secina, ka vienpaši vai nu ir pārāk ķildīgi, lai viņiem būtu draugi, vai arī nepatīkami. Pārāk mizantropiski, pārāk nikni, lai uzņemtu iespējamās radniecīgās dvēseles. Pārāk juceklīgi, pārāk savtīgi, traki, neizprotami, pārāk atturīgi, lai piesaistītu kādu pat tad, ja viņš to vēlētos. Protams, vienpašiem ir draugi. Varbūt to ir mazāk nekā vairākumam nevienpašu. Bet mēs, vienpaši, ar savām papildu koncentrēšanās spējām, ar to, ka neesam izklaidīgi, varam būt izcili draugi. Dažiem. Varbūt vienam, bet īsti draugi.

Dažiem vienpašiem neliels skaits draugu ir laika jautājums. Vienkārši ir pārāk daudz, ko darīt vienatnē, nav laika, ko pavadīt ar draugiem. Kopā pavadīts laiks, kas gan nav gluži nomests zemē, ja tiek pavadīts kopā ar īstu draugu, rūpīgi jāizdala – kā nomērot miltus. Un, pavadot laiku kopā kaut vai ar īstiem draugiem, vienpašiem bieži nepieciešams papildu laiks vienatnē, virsstundas, lai uzlādētu sevi no jauna. Mūsu degviela izbeidzas. To nevienpaši mūsos nesaprot, to viņi neredz. Mēs neizvēlamies tik sīkas degvielas tvertnes. Tas var būt gaužām apgrūtinoši. To dēļ mēs bieži šķietam rupji, tāpēc bieži liekas, ka mums ir garlaicīgi, un tā arī ir. Juceklīgi, un mēs bieži tādi arī esam. Braucam ar tukšu bāku. Mēs neesam bezsirži. Neesam nepateicīgi. Neesam muļķi. Zinām, ka pārējai pasaulei ir lielas tvertnes. Zinām, ka viņi to nezina.

Nevienpašiem ir noteikumu kopums, pēc kuriem vadoties tiek izspēlēta draudzība. Nožāvēt asaras. Pielikt punktu tavām bailēm. Dot tev cerību. Palīdzēt tikt galā. Vienpaši spēlē pēc citiem noteikumiem. Mūsu noteikumu komplekss ir mazāks. Vienkāršāks. Tīrāks.

  Mums rūp. Mēs jūtam. Domājam. Ne vienmēr varam būt klāt. Mēs nevaram atnākt, kad tiek lūgts. Lai draudzētos ar vienpati, ir nepieciešama pacietība un gudrība, lai saprastu, ka distances ieturēšana ne vienmēr nozīmē nepatiku.

Noķer mani! [MĪLESTĪBA UN SEKSS]

Viņi domā, ka esam einuhi vai nevaldāmi onānisti. Tā vai citādi, mēs esam sajāti.

Ārpasaules acīs vienpašu seksa dzīvei piemērojams viens no diviem variantiem. Vai nu atomus skaldoši nūģi, kas valkā nemodernas bikses, kam piemīt einuhu seksualitāte, vai velnišķīgi izvirtuļi. Lūrēdami porno-un ne parasto porno, bet šaušalīgo porno, mēs nevaldāmi masturbējam. Šāda attieksme atkal un atkal atklājas tādos rakstos kā „Denver Post” dzīvesveida sadaļas publikācijā, kurā psihoterapeits neprecējušos cilvēkus aicina, lai viņi satiekoties pārliecinās, ka viņu potenciālajiem partneriem ir milzum daudz draugu, jo daudzi seksuālie varmākas ir vienpaši. Iespējams, ka tieši šajā jomā, sākot ar romantiku un beidzot ar mīlēšanos, vienpaši ir vissmagāk pārprasti. Sastapties ar kādu nebūt nav vienpašu stiprā puse. Sastapšanās ar virkni iespējamo partneru ir tikpat pievilcīga kā smags saules apdegums. Iepazīšanās teksti, saviesīgas sarunas šķiet pretīgas – un mēs neesam pieminējuši dzīšanos pēc tā. Vienpašiem pavadīt laiku ar svešiniekiem atkal un atkal, ne vien tāpēc, lai tas reiz beigtos, bet lai saprastu, vai kādu dienu tu ieliksi savu mēli šī cilvēka mutē, ir pilnīgi sirreāli. Kas attiecas uz seksu, šis tuvības līmenis atrodas pašās ceļojuma beigās, un šī ceļojuma navigācija nevienam vienpatim nav vienkārša.

Viņi ir ļoti labi vecāki. Bet pat milzīgā mājā ar milzīgu pagalmu tas, ka vienpašiem ir bērni, liek viņiem būt daudz mazāk vieniem. Šī perspektīva ir likusi daudziem mūsdienu vienpašiem pieņemt lēmumu palikt bez bērniem neatkarīgi no tā, vai viņi ir precējušies vai ne. Tikai nesen vienpaši guva iespēju precēties, droši zinot: ja viņi vēlas, viņiem var nebūt bērnu. Vienpašiem, kuri vēlas partnerus, labāk klājas kopā ar vienpašiem. Bet, ja vienpašiem ir grūti sastapties ar svešiniekiem, tad vienpaši ir arī pasaulē sarežģītākie svešinieki, ar ko sastapties.  Vienpaši, ja vien varat viņus noķert, patiešām ir šo kreņķu vērti. Cilvēcisku kontaktu nenotrulināti, nebūdami vienaldzīgi un nekoncentrējas tikai uz jūsu kājstarpi, kamēr paši pļāpā par sevi, vienpaši ir zinātkāri, modri, pārsteigumu pilni. Viņi nepieķeras. Būdami savrupi, lai arī kur viņi ietu, nomodā vai miegā, vienpaši zaigo tajā mirdzumā, kas piemīt reti redzētām lietām. Jums tas nav jāsaka. Jūs zināt.

Agresīvas sievietes dažkārt „tiecas pēc kautrīgiem, intravertiem puišiem”, izvēloties viņus par galvenajiem partneriem tieši tāpēc, ka ar šādiem puišiem ir vieglāk manipulēt nekā vidusmēra vīriešiem. Virkne šādu vīriešu pēc tam ir nelaimīgi, jo partneres ir viņus ļaunprātīgi izmantojušas.

Internets padara vienpašu dzīvi vieglāku. Tiešsaistes iepazīšanās pakalpojumi ir sevišķi pievilcīgi vienpašiem kopumā. Sazināties ar dzīvu cilvēku, kaut arī neredzamu, vērpt tiešsaistes fantāzijas ir viegli, un tas neko nemaksā. Daudzi vienpaši spēj paciest tikai to. Vienā ziņā tas šķiet vienkārši. Un tik tīri. Tu esi mājās. Tu nenodari nevienam pāri. Tu tikai skaties. Kibersekss ir izkropļota masturbācija. Pornosaiti un seksuālā čata telpas vienpašiem ir nodarījušas pāri vairāk, nekā mēs gribētu atzīt.

Spēka uzplūdi [TEHNOLOĢIJA]

Tā padarīja ganus par tēraudlējējiem un piespieda  vienpašus kļūt par fabrikas robotiem. Nu ir pienācis atmaksas laiks.

Tehnoloģija pati par sevi ir neitrāla. Tas, vai tehnoloģija kalpo labam vai ļaunam mērķim, ir atkarīgs no tā, kurš nospiež slēdzi. Tehnoloģija radīja pilsētas. Līdz ar to pilsētas kļuva par sava veida vienpašu paradīzi. Pilsētnieki parasti neizrāda tik lielu ziņkāri par svešiniekiem kā lauku iedzīvotāji. Tādējādi, pateicoties tehnikas attīstībai, pilsētas vienpatis ir radies un uzplaucis pēdējo simt gadu laikā.  Mājas dzīve ir viena lieta, bet darbavieta ir un paliek pārpildīta. Korporatīvajā pasaulē uzvar komandu darbs.  Veiksmīgu divdesmitā gadsimta darbavietu formulās nav vietas vienpatim. Viena vāvere var nodrošināt sevi, bet nedarīs daudz grupas labuma vārdā. Ironiski, bet kompetents vienpatis var izjaukt visu komandu.

Internets vienpašiem ir absolūts un pilnīgs brīnums. Mums tas ir labākais pēdējās tūkstošgades izgudrojums. Tas izglīto, tas izklaidē. Tas pārveido. Tas sekmē sava veida dialogu, kurā mums nav jābūt redzamiem, tā būdams ideāli piemērots mums. Tas apstiprina. Tas liek vienatnei likties normālai. Tas padara vienatni jautru ikvienam. Internets ir pārvērtis uzturēšanos mājās aizraujošā piedzīvojumā, padarījis mācīšanos vienkāršu. Bet visradikālāk, tas ir mainījis darbu. Mēs to saucam par paradīzi, viņi – par tāldarbu. Fakts, ka vienpaši un viņiem līdzīgie nevienpaši labāk ieslēdz datoru nekā runā un pieskaras cits citam, liecina, ka galu galā ikviens uzzina, cik jauki būt vienam. Cik daudzas pasaules ir tikai viena klikšķa attālumā. Tā ir bīstama gudrība. Tas, vai tehnoloģijas mudina nevienpašus izturēties tāpat kā vienpašus, vienpašiem ir mazāk svarīgi nekā tas, ko tās var izdarīt mūsu labā. Tās padara iespējamu darbu, spēles, pat attiecības, kas citādi nekad nebūtu bijušas iespējams.

Ūdenslīdēja kupols [MĀKSLA]

Iedvesma atnāk pie tiem, kuri prot būt klusi, prot gaidīt, prot iztulkot neizsakāmo. Izklausās pazīstami?

Mākslinieki dzird to, ko nedzird neviens cits. Viņi redz to, ko neredz cits. Māksla dzemdina vienpašus. Vienpaši dzemdina mākslu. Mikelandželo vēstulē savam brālim esot rakstījis: „Man nav draugu, un es tos nemaz nevēlos”. Leonardo da Vinči zvērējis, ka vienatne ir ceļš uz gudrību un māksliniecisku pilnību. Pols Sezāns dzīvoja kā vientuļnieks savā dzimtajā pilsētā Eksā, kur nodevās gleznošanai netālajā Sentviktuāras kalnā. Pablo Pikaso, par spīti savā daudzajām dēkām un vairākām laulībām, sevi raksturoja kā vienpati. Fakti liecina, ka mākslinieka talants ir iedzimts, tā ir ģenētiska iezīme. Jebkura bērnudārza audzinātāja var redzēt, kā daži piecganieki zīmē un krāso. Un veido figūriņas labāk nekā pārējie bērni grupiņā – ka viņi mīl šo nodarbi un nododas tai. Tā viņiem ir svarīga. Prasme ir iedzimta. Mākslinieka temperaments nav izvēle.  Un tas nozīmē: kopš esi atklājis, ka eksistē citi cilvēki, tu zini, ka pārējie neredz pasauli tāpat kā tu. Vispirms tas izbiedē jauno mākslinieku -kad viņam pasaka, ka sienas nav paredzētas zīmēšanai, kartupeļu biezenis nav māli, zirgi nav zili. Ar laiku viņš saprot: ak, es esmu viens ar savām domām!  Kāds var nodarīt man pāri.  Šai atklāsmei līdzi nāk šoks, saprotot, ka pastāv iekšpuse un ārpuse un mākslinieks ir ārpusē. Šoks. Apjausma, ka cilvēks pasaulē ir viens. Un kopš tā  brīža  dzīve ir ballīte vienam.  Reizēm zūd kontrole pār ballīti. Tās dēļ mākslinieks piedzīvo savādas stundas, iemanto savādus ieradumus, nesatiekas ar citiem, izraisa līdzjūtību. Dažu mākslinieku stratēģija ir slēpšanās. Citi kļūst traki. Daži kļūst nikni. Daži  pārgriež saites un izveido sev pasauli pasaulē, lai vislabāk kalpotu mākslai. Pasaule vienam.

Savdabīgais valdzinājums[ LITERATŪRA]

Rakstnieku tuvākie biedri atrodas viņu galvā.

Gleznotāji un skulptori laiku pa laikam nolīgst modeļus. Savukārt rakstniekam, kamēr viņš raksta, nav vajadzīga pat nolīgta sabiedrība. Uzmanību novērš pat mājiens par cilvēkiem – durvju zvans, telefons, klaigas uz ielas. Plānotājā ieskricelētas satikšanās. Un uzmanības novēršana nogalina. Tā nogriež galvas izdomātajiem tēliem tieši tad, kad tie atver muti un sāk runāt. Tā nocērt locekļus, kad viņi mēģina staigāt. Tā aplej ar skābi dzemdē dusošos dzejoļus. Kāda ironija – lai gan katram rakstniekam jābūt vienam, rakstniecība ir viena vienīga komunikācija. Varētu sarakstīt veselu grāmatu par rakstniekiem, kuri bija vienpaši. Dž.D.Selindžers.Tomass Pinčons. DŽ.K.Roulinga. Džeks Keruaks. Anna Raisa.Pols Bouzs. Sems Šeperds un daudz, daudz citi. Rakstniekiem rakstīšana notiek vienatnē. Cilvēki nerunā par to, ko viņi dara vienatnē. Viņu pasaulē nav droši runāt par lietām, kas tiek darītas vienatnē. Nav droši vai ir garlaicīgi. Gandrīz viss, ko dara vienpatis, tiek darīts vienatnē – vismaz būtiskais. Tāpēc, kad mēs, vienpaši, esam sabiedrībā, tajos retajos gadījumos, ar tiem dažiem laimīgajiem, tas, kas mums ir svarīgi, netiek pieminēts. Rakstīšana – tās fiziskā daļa netiek aprakstīta. Bet cilvēks raksta par dažādām tēmām, un nekas nav interesantāks par to.

Jēzus, Marija un Dženifera Lopesa [RELIĢIJA]

Viņi sapulcējas, lai lūgtu Tā Kunga svētību. Organizētās reliģijas problēma slēpjas faktā, ka tā ir organizēta.

Redzēt reliģiju darbībā nozīmē redzēt pūļus. Tie drūzmējas. Mutuļo. Dzied. Nonāk ekstāzē. Tie mācās. Maršē. Slepkavo, tiek noslepkavoti. Dažiem vienpašiem vairākuma reliģijas struktūra šķiet līdzīga spaidu kreklam. Nepieciešamība ierasties kādā pārpildītā vietā vienā un tajā pašā dienā katru nedēļu – jau skolas laikā tas bija grūti paciešams. Vienpašiem brālība nav ticības vienādojuma koeficients. Organizētajās reliģijās organizētība reizēm ir tik neatrisināma problēma – laukakmens ceļa vidū, ka daudzi vienpaši sāk sevi uzskatīt par garīgi mirušiem. Mēs lavāmies prom, juzdamies kā neveiksminieki, sakām, ka esam zaudējuši spēkus. Nespējam paciest pūli, tāpēc dzīvespriecīgi, rūgti vai rezignēti sakām, ka neesam reliģiozi.

 Ko lai dara vienpatis, kurš ir reliģiozs? Kurš mīl to pašu dievu, ko mīl pūlis, ievēro tās pašas gavēņa dienas, skaita tās pašas lūgšanas?  Kurš nevairās – izvēlieties paši – no kadiša, rožukroņa vai ramadāna? Lai gan ir vienpaši, viņi var piespiest sevi pieņemt uzskatu, ka var būt iespējama arī kopīga dievība. Tomēr viens, ko viņi nespēj pieņemt, ir publiskā pielūgsme, lūgšanās tur, kur uzturas pūļi. Šādi vienpaši ir uzsākuši paši savas tradīcijas: mazas, atsevišķas ieejas. Pazemes ejas. Atrazdamies balss sauciena attālumā no draudzes, bet, kā jau kārtīgi vienpaši, palikdami ārpus redzesloka. Kādas būtu vienpašu reliģijas, reliģijas vienam, ja mums būtu atļauts tādas iedibināt? Tantriskā joga golfa nodarbībās naktī? Sērfošana un gregoriāņu dziedājumi? Jēzu, Mariju un Dženiferu Lopesu – šim vienpatim. Divdesmit pēdas augstus, liesmojošus veidolus – tam. ĀMEN.

 Jaunās kaites. [VESELAIS SAPRĀTS]

Viņi saka, ka izolācija padara cilvēku traku. Skaidra, ka padara – ja cilvēks nevar dabūt tik daudz izolācijas, cik vēlas.

„Traks” ir bīstams vārds. Vienpašiem ir vairāk iemeslu nekā lielākajai daļai cilvēku baidīties no tā, lai gan mēs paši, šad un tad to izrunājam. Mēs esam dzirdējuši pārāk bieži – attiecībā uz sevi. Tāpēc viņi zina, ka mēs, vienpaši, esam tieši tādi, kādi esam: ka reizēm mums var būt problēmas, bet būt vienpatim nav problēma. Ka vienpašiem dabiski ir ne vairāk un ne mazāk iespējams būt trakiem kā jebkuram cilvēkam. Ka tas, ka cilvēks ir vienpatis, vēl neliecina, ka viņš ir traks.

 Kad speciālisti jautā, vai mēs esam vieni pēc savas izvēles, viņi dara savu darbu. Ja necenšas mūs atrunāt, tad labi. Dažiem no visvientulīgākajiem vienpašiem piemīt skaidrs un dziļš prāts.

 Vienpaši, kas atstāti vieni, saglabā veselo saprātu. Vienpaši, ar kuriem manipulē, vienpaši, kuriem neļauj būt vieniem, var zaudēt prātu.

Daži psihologi ir pat apgalvojuši, ka spēja būt vienam, neizjūtot vientulību, un līdz ar to spēja izbaudīt pašam savu sabiedrību, ir zīme, kas liecina par briedumu un, iespējams, nopietns garīgās veselības kritērijs.

Vārds [NOZIEDZĪBA]

Kriminālistu profilētāji, prese un likumsargājošās institūcijas patiešām biedē mūsu kaimiņus.

Noziedznieku – īpaši visslimāko – pasludināšana par vienpašiem ir primitīva pašaizsardzības forma. Tā droši novieto noziegumu un noziedznieka prātu ārpus vairākumam pazīstamās realitātes. Tas ir veids kā pateikt: šeit tas nevarētu notikt. Nav iespējams, ka cilvēks, kurš dara ko TĀDU, varētu būt viens no mums. Bet,   izpētot patiesos stāstus par noziedzniekiem, kas presē tiek saukti par vienpašiem, pārsteidzoši bieži atklājas, ka tie nemaz nav īsti vienpaši. Vārds „vienpatis”, kas ir balstīts uz seklākajiem ārējo izpausmju  radītajiem iespaidiem, tiek plaši izmantots, lai mestu pār vienu kārti pārsteidzoši plašu cilvēku loku – lielākā daļa no tiem nav vienpaši. Šī krīze ne vien aizvaino īstus vienpašus, padarot nevainīgus cilvēkus par noziedzniekiem ar maldīgu spriedumu un tuvredzīgu novērojumu palīdzību. Tā arī ļauj palikt brīvībā daudziem īstiem noziedzniekiem, uz kuriem nekrīt aizdomas, jo viņi gozējas drošībā, ko sniedz fakts, ka viņi nav vienpaši un neizskatās pēc tādiem.

Tik savāda, cik vēlos [EKSCENTRISKUMS]

 Jūs varat domāt, ka esat visparastākais cilvēks pasaulē. Pasaule lūdzas atšķirības.

Nozīmīgā pētījumā Dr. Deivids Vīkss pievērsās  ekscentriskuma būtībai.  Iztaujādams vairākus tūkstošus  ekscentriķu, viņš pētīja  kā šie indivīdi uztver sevi un kā dzīves laikā viņus ir uztvēruši citi. Pētījuma gaitā atklājās rakstura iezīmes, kas piemita vairumam viņa pētījuma objektu.   Vairums  bija vai vienīgie, vai vecākie stingru vecāku bērni. Vairumam bija dzīva iztēle, viņi bija ideālisti un vēlējās padarīt pasauli labāku. Kopš bērnības viņi bija atzinuši, ka ir atšķirīgi.  Vairuma bija oriģināli ēšanas vai dzīvošanas ieradumi. Vairumam bija hobiji un vairumam patika labi joki. Daudzi bija vieni un vairums bija vienpaši.

Piedurkne liecina [APĢĒRBS]

Viņi ģērbjas, lai gūtu panākumus. Ģērbjas, lai tiktu pie seksa. Drēbes atkailina dvēseli un tādējādi nodod mūs.

 Ģērbšanās ir lēmums. Tās ir vārdos neizteiktas attiecības. Jebkurā gadījumā, izņemot ģērbšanos vienīgi siltumam, tā ir sazināšanās. Tādā gadījumā vienpašiem  ģērbšanās ideja ir sevis nodošana. Ironiski, bet ķermeņa apģērbšana nozīmē dvēseles atkailināšanu. Tad kāds ir vienpašu apģērbs?

Daži, iespējams, neapzinoties, kāpēc, valkā apģērbu, kas paslēpj viņus kā telts. Kargo bikses, mētelis, pārāk liels tops. ŠEIT NEVIENA NAV, TIKAI AUDUMA KAUDZE. Tas nostrādā. Tāpat arī tas, ja apzināti ģērbjamies tāpat kā citi, tādējādi saplūstot ar pūli. Šīs abas taktikas palīdz risināt problēmu, kā nepateikt par daudz. Vienpatis, kurš izskatās satriecoši, ir visievainojamākais no visiem vienpašiem.

 Smaidīgie bandīti [BĒRNĪBA]

Baidoties izaudzināt mazus slepkavas, vecāki piespiež mazos vienpašus spēlēt volejbolu.

Varētu domāt – ak, vecākiem vajadzētu priecāties par bērnu, kurš pats spēj sevi izklaidēt. Padomājiet par priekšrocībām! Šāds bērns mācās būt atjautīgs, neatkarīgs, mācās koncentrēties. Rotaļājoties viens, bērns neiesaistās strīdos. Darbošanās vienatnē veicina radošumu. Lasīšana. Rakstīšana. Rokdarbi. Drāmu izspēlēšana. Varētu domāt, ka vecāki to novērtēs un būs priecīgi. Bet tā nav. Mūsdienu vecāki pārāk labi zina stāstus  par bērniem, kuriem nav draugu un kuri izaug par slepkavām. Huligāns vai nemākulīgs izstumtais un bērns, kurš izvēlas spēlēties vienatnē, nav viens un tas pats. Diviem pirmajiem ir problēma. Vienpatim nav draugu vai ir daži nevis tāpēc, ka viņš ir neveiksminieks vai slikti uzvedas, bet tāpēc, ka viņš tos rūpīgi izvēlas. Bērni nepiedzimst ar sociālajām iemaņām.  Apdāvināti bērni sāk staigāt un runāt agrīnā vecumā, viņiem ir dzīva iztēle, lielas koncentrēšanās spējas, patīk lasīt un pavada daudz laika vienatnē. Vecāki, kuri jūtas, it kā audzinātu snaiperus, iespējams, audzina komponistus. UN, IESPĒJAMS, viņi dara visu, ko spēj, lai neļautu šiem bērniem kļūt par to, kas viņi ir dzimuši būt.

2 Augusts, 2017

Twitter

otrdien, Janvāris 15th, 2019 at 9:11am
Sveicināti! Lai veiksmīgāk varētu plānot savu nedēļu, iesakām Jums ielūkoties Mēness dienu kalendārā (14.01-20.01.)
https://t.co/CYeHfyBkUt https://t.co/S164PhFRsq
jpc_nlp photo

Instagram

sestdien, Decembris 8th, 2018 at 12:36pm
  • 19
  • 0
otrdien, Novembris 6th, 2018 at 4:13pm
  • 38
  • 0
otrdien, Novembris 6th, 2018 at 4:13pm
  • 20
  • 0
otrdien, Novembris 6th, 2018 at 4:13pm
  • 19
  • 0
trešdien, Jūlijs 25th, 2018 at 1:57pm
  • 19
  • 0
otrdien, Marts 13th, 2018 at 10:43am
  • 8
  • 0
© Jauno psiholoģiju centrs | Izstrādāja gudramajaslapa.lv
Jauno psiholoģiju centrs