Setup Menus in Admin Panel

Grāmatas konspekts. Autors – Sarmīte. OSHO “Grāmata par EGO. Atbrīvošanās no ilūzijām”

OSHO

“Grāmata par EGO. Atbrīvošanās no ilūzijām”

Grāmatas konspekts

To, cik lielu ego tu vēlies iegūt, parāda izaicinājums, kuru esi pieņēmis. Bērni nepiedzimst ar ego, to viņiem iemāca sabiedrība.

     Cilvēkiem šķiet, ka viņi kļūst arvien varenāki, bagātāki, bet patiesībā tas ir māns. Mūsu ego mūs dzen uz slavu, bagātību. Bet kā mēs tukšām rokām ienākam šajā pasaulē, tā arī ar tukšām aiziesim no šīs pasaules. Mūsu ego mūs atstāj tikai dziļā miega fāzē, kad mēs nesapņojam, un mīlestība ir, kurā ego izzūd, arī lielu briesmu brīdī mūsu ego pazūd.

      Mēs savā dzīvē savu patieso seju neapzināmies, mūsu dzīvē mums ir piešķirtas daudz un dažādas sejas. Tās ir piešķīrusi sabiedrība, vecāki, pedagogi. Viņi ir devuši daudzas sejas tikai tādēļ, lai padarītu tavu dzīvi gudrāku. Viņi ir atņēmuši patiesību, viņi to aizstājuši ar tavām daudzajām sejām.

     Šo viltus seju dēļ mēs nezinām, kas esam. Visi cilvēki ir cietsirdīgi, visas izglītības sistēmas ir nežēlīgas, jo tās neņem tavu es, viņi zina, kas ir pareizi un uzspiež šo “pareizo” arī tev. Bērni ir tik bezpalīdzīgi un trausli, ka viņus ir iespējams veidot pēc vēlēšanās, un to arī sabiedrība dara – pirms bērns ir kļuvis spēcīgs.

      Visa patiesība ir katrā cilvēkā, tikai katram pašam tā ir jāatrod. Cilvēkam nav nepieciešams mainīt atrašanās vietu, patiesajām pārmaiņām nav jābūt ārējām, tām jābūt iekšējām. Tātad pirmais ir meli, izlikšanās, pseidopersonība, kas tevi aptver. Neīstā seja, viltojums, krāpšana, ko sabiedrība tev ir uzspiedusi.

     Savs pirmais es cilvēkam ir jāatmet. Freids ir daudz darījis, lai liktu cilvēcei saprast personības – apzinātu prāta neīstumu. Otrais cilvēka es – neapzinātais intuitīvais, trešais  Es – nesadalīta tīra apziņa. Pirmais es ir viltots, otrais es ir dabiskais, trešais es ir dievišķais.

     Tā nav, ka pirmais Es ir pilnīgi nevajadzīgs. Ja trešais Es eksistē, tad pirmo var brīnišķīgi izmantot un tāpat arī otro Es, bet tikai, ja eksistē trešais Es, ja centrs darbojas, arī riņķa līnija nestāv mierā.

     Cilvēki vienmēr sniedz padomus, viņi tos izdāļā dāsni, vai nu tu pēc tiem vaicā vai ne, viņi tos sniegs vienmēr. Padomi ir vienīgā lieta, kas tik izšķērdīgi tiek dāvāti, bet netiek ņemti vērā.

     Ja mūsu līdzcilvēki mums pārmet, ka neesi tas, kam tev jābūt, norāda uz ideāliem, kam tev vajadzētu sekot un par ko tev vajadzētu kļūt, tava patība nekad netiks atzīta par labu esam. Mūsu uzdevums ir nevis bērnos veidot šo mazvērtību, bet jādara viss, lai viņš cienītu un pieņemtu sevi, patiesībā daudzi vecāki ir šķērslis bērna attīstībā.

     Cilvēka bagātība ir viņa autentiskums, sirsnība, patiesa mīlestība, radošums, jūtīgums un apdomība. Sabiedrība ir cilvēka galvu pagriezusi pasaulīgu lietu virzienā, un mēs esam aizmirsuši, ka tā nav savā vietā. Cilvēka spēja būt pašam sniedz visu, kas liek justies pilnvērtīgam, padara dzīvi jēgpilnu un piepildītu. Cilvēks, kurš ir viņš pats, un seko savai dabai, arī viņa sūtība tiks īstenota.

     Cilvēce ir radījusi ideālus un tos ir neiespējami sasniegt, tādēļ jau tie ir ideāli. Cilvēkos parādās vainas apziņa, patiesībā tas ir tas, ar ko nodarbojas mācītāji un politiķi – viņi rada cilvēkos vainas apziņu.

     Ego ir vajadzīgs neiespējamais un neiespējamais pēc būtības nevar notikt. Cilvēku vēlme gūt panākumus rada mokas. Tas ir lielākais posts, kas var piemeklēt cilvēci – vēlme gūt panākumus, doma, ka jābūt veiksmīgam, bagātam. Sasniegumi nozīmē sacensību, ir jācīnās vai nu ar godīgiem, vai negodīgiem līdzekļiem – tam nav nozīmes. Līdz ko sāk veikties, viss ir kārtībā, panākumi izmaina visa panāktā kvalitāti, panākumi visu ļauno pārvērš labajā.

      Ja uzskati, ka esi īpašs, tad pakļauj sevi ciešanām. Ja uzskati, ka esi labāks un gudrāks par citiem, tas nozīmē, ka tev ir pārāk liels ego. Ego ir inde, jo egoistiskāks kļūsti, jo vairāk tev sāp, jo liels ego ir kā ievainojums.

     Katrs cilvēks ir atšķirīgs, nav vienādu cilvēku uz zemes, pat dvīņi ir atšķirīgi. Mēs gribam būt tādi kā citi, bet es esmu es un tu esi tu. Ikvienam salīdzināšana izraisa konfliktu, salīdzināšana rada godkāri un atdarināšanu.

     Ja prāts valda pār mums, tad, pat esot paradīzē, tas sacīs ”Vai tiešām tā ir paradīze”, noteikti ir jābūt vēl kam vairāk. Visas mājas izskatās vecas un noplukušas, tādēļ, ka tās pastāv jau veselu mūžību, visi cilvēki izskatās drūmi un nopietni, jo viņi arī pastāv jau veselu mūžību. Tik daudz putekļu ir sakrājušies, bet cilvēki ar to neko nevar iesākt, jo viņi ir zaudējuši savu pašcieņu. Viņi ir sasnieguši paradīzi, taču ir zudusi cilvēcība un spēja pasmieties par to.

      Prāts ir viena no smagākajām lietām dzīvē, bet tikai tādā gadījumā, ja tas pilda kalpa, ne kungu lomu. Mirklī, kad prāts kļūst par tavu kungu – dzimst samezglojums: prāts aizvieto jūsu sirdi un eksistences būtību un pilnībā pārņem  savā varā. Tad tas sāk pavēlēt jums, nevis otrādi. Der atcerēties, ka mūsu būtība ir pirmajā vietā, otrajā sirds, bet prātam jābūt trešajā vietā, tas ir īstais cilvēka personības harmonijas modelis.

     Ja ir radies konflikts starp prātu un sirdi, tad sirds ir tā, kura būtu jāuzklausa pirmā. Ja rodas konflikts starp mīlestību un loģiku, tad izšķirošā loma būtu jāpiešķir mīlestībai, jo loģika nespēj dzīvei piedot asumu un krāsas.

     Prāts, kas ir mūsos, patiesībā nemaz nevar tikt uzskatīts par jūsu, jo tas ir iekšējais sabiedrības atspoguļojums. Cilvēks piedzimst nevis ar prātu, bet smadzenēm. Smadzenes turpretī ir mehānisms, bet prāts – ideoloģija. Sabiedrība apgādā smadzenes ar informāciju, kā arī rada prātu, atbilstošu tā brīža apstākļiem. Tas ir arī galvenais iemesls prātu daudzveidībai pasaulē.

     Bailes ir viena no prāta šķautnēm. Prāts patiesībā ir gļēvs un tādam tam arī būtu jābūt, jo tas ir nemateriāls – prāts ir tukšs. Līdz ar to tam ir bail no itin visa, būtībā prāts baidās, ka kādu dienu jūs to sapratīsiet. Prāts ir pielīdzināms cietumam, apzināšanās jeb saprašana, ka tas nekad nav bijis ieslodzīts, ir ceļš uz brīvību, līdz ar to pazūd visas bailes. Vislielākais un dārgākais atklājums dzīvē ir apzināšanās, bez tās jūs esat nolemts pavadīt mūžu baiļpilnā tumsā. Uzradīsies arvien jaunas bailes un tām nebūs gala, mēs dzīvojam un nomirstam bailēs, liedzot izbaudīt brīvību.

     Viens no izcilākajiem XX gadsimta psihologiem Alfrēds Adlers balstīja savu psihoanalīzes sistēmu uz faktu, kas noteica, ka visu problēmu cēlonis ir mūsu alkas pēc varas. Cilvēks vēlas kļūt par kaut ko īpašu, kādu, kas ir augstāk stāvošs un svētāks par pārējiem. Jo vairāk mēs cīnāmies, jo tālāk aizejam no savas būtības un kļūstam aizvien satrauktāki un nobažījušies. Dzīve kļūst  par nemitīgu agoniju – bailēm kaut ko zaudēt. Pat tad, ja jums izdodas ko sasniegt, pastāv bailes, ka kāds to var atņemt. Cilvēks, kas savā dzīvē pēc kaut kā tiecas, nekad nespēj ilgstoši atrast miera stāvokli.

     Visiem piemīt varmācība, mantkārība, dusmas un kāre pēc kaut kā, taču nepiemīt vara, tādēļ  šie cilvēki ir kā svētie. Kad vara nonāk cilvēka rokās, parādās visas apslēptās īpašības. Vara kļūst par lielo iespēju un galveno izdevību avotu, tādēļ cilvēki paši sevi samaitā, vara palīdz šai samaitātībai izlauzties.

     Kāpēc sievietes cenšas izskatīties pievilcīgākas vīriešu acīs, ja tajā pašā laikā viņas nelabprāt ļaujas seksuālajai iekārei? Tajā ir apslēpta politiskā stratēģija, sievietēm patīk būt pievilcīgām, jo tas piešķir zināmu varas sajūtu. Jo valdzinošākas viņas ir, jo vairāk tās spēj valdīt par vīriešiem, turklāt kuram gan nepatīk būt ietekmīgākam? Daudzi cilvēki cīnās visu mūžu, lai to sasniegtu. Kādēļ cilvēki vēlas naudu, kļūt par valsts prezidentu, premjerministru, svēto, kā arī iegūt prestižu un slavu – tādēļ, ka tas atnesīs varu.

     Bet, vai esat ievērojuši, ka mūsdienu sievietes vairs tik ļoti neuztraucas par savu ārieni? Kāpēc tas tā? Iemesls slēpjas citas varas iegūšanā. Mūsdienu sieviete ir nometusi savas agrākās važas. Tā ir atbrīvojusies no pakļautības, pārspējot vīrieti. Universitātes grāda iegūšana, arī ieiešana politikā, līdz ar to viņai vairs nav tik ļoti jāraizējas par savu ārējo valdzinājumu.

     Mēs esam ieprogrammēti būt godkārīgi, tieši ar to politika sākas. Tā ir skārusi ne tikai ikdienišķo politikas pasauli, bet piesārņojusi arī mūsu ikdienas dzīvi. Pat mazs bērns sāk smaidīt mammai un tētim viltus smaidu. Bet viņš zina, ka katru reizi , kad smaidīs, viņš tiks apbalvots, viņš ir iemācījies pirmo likumu, lai būtu politiķis.

     Vīrietis vēstures procesā ir īstenojis politisku stratēģiju, ka viņš ir pārāks par sievieti un viņš par to sievieti pārliecinājis. Pamatojums, ka sieviete ir bezpalīdzīgāka bija jāpiekāpjas, lai gan tas bija pilnīgi absurds. Sieviete nav ne mazvērtīga, ne arī pārāka par vīrieti. Ir divas dažādas cilvēku kategorijas un tās nevar tikt salīdzinātas. Pats salīdzinājums ir muļķigs un, ja jūs sāksiet salīdzināt, tad iekulsieties nepatikšanās. Kāpēc vīrieši visā pasaulē bija pasludinājuši sievieti par zemāku, tāpēc, ka bija vienīgais veida, kā turēt viņu dzimtbūšanā un padarīt par verdzeni.

     Kāpēc vīrieši izdara pašnāvības divas reizes biežāk nekā sieviete? Šķiet, ka viņiem nav pacietības dzīvot, viņi ir pārāk nepacietīgi, pārāk alkstoši, gaidoši un, kad lietas nenotiek tā, kā viņš iecerējis, viņš vēlas izbeigt savu dzīvi. Viņš pārāk ātri izjūt vilšanos, tas liecina par vājumu, viņš nav drošs stāties pretī dzīves likstām. Pašnāvība ir gļēvs  solis, tā ir bēgšana no problēmām, nevis atrisināšana.

     Sievietei ir vairāk raižu, gan viņas pašas grūtības, gan tas, ko viņas vīrietis dara. Viņai ir divreiz vairāk dzīves sarežģījumu un tomēr viņa spēj droši tos atšķetināt, tas pierāda, cik sieviete ir stipra. Kāpēc virieši jūk prātā divreiz biežāk nekā sievietes, tas vienkārši pierāda to, ka viņa intelekts nav  veidots no spēcīgas vielas. Bet kāpēc nepārtraukti tiek uzskatīts, ka sieviete ir mazvērtīgāka – tās ir politikas varas spēles.

     Sabiedrībā bieži saka, ka politiķi un priesteri izmanto un krāpj cilvēkus, it kā viņi mums būtu uzspiesti no kosmosa. Bet patiesībā viņi nāk no mūsu vidus, un mēs esam pilnībā atbildīgi par viņu izdarībām un sūdzēšanās par viņiem šķiet tas pats, kas gaušanās pašiem par sevi. Vai politiķis un priesteris nav apslēpts katrā no mums? Mēs arī izjūtam tādu pašu varas kāri un godkāri, gribam būt svētāki par citiem. Viņi ir veiksmīgi cilvēki,  kamēr viņu vēlmes un centieni ir apmierināti. Varbūt ir patiesība par īsto pasauli, ja mēs varam sakārtot cilvēku, pasaule taps sakārtotāka, Ja mēs varēsim padarīt cilvēku klusu, mierīgu un mīlošu, izzudīs karš, netīrā politika. Atcerieties – politika ir netīra, citu variantu nav.

     Visus pasaules diktatorus esam radījuši mēs paši, jo cilvēkam ir vajadzīgs kāds, kas teiktu, ko mums darīt. Tam ir ļoti viltīgs iemesls: kad jums kāds cits saka, kā rīkoties, jūs nejūtat nekādu atbildību par savu darbību. Jebkurā gadījumā, vai tas ir labi vai slikti, jūs esat brīvs no atbildības, visa atbildība paliek tam, kurā dod pavēles. Tādi cilvēki, kā Hitlers, Staļins pie varas nav tikuši kādu īpašību dēl, viņi bija pie varas tāpēc, ka miljoniem cilvēku vajag, lai tiem teiktu, kā rīkoties, bez kāda, kurš pavēlē, viņi ir neziņā. Cilvēki ir divejādi, cilvēks nav viena vienīga būtne: cilvēks ir pagātne un nākotne. Pagātne nozīmē dzīvniecisko, bet nākotne nozīmē dievišķo un pa vidu ir tagadnes mirklis, pa vidu ir cilvēka eksistence – sadalīta, izārdīta un raustīta diametrāli pretējos virzienos. Ja cilvēks skatās atpakaļ – viņš ir dzīvnieks. Tāpēc zinātne nespēj noticēt, ka cilvēks ir kas vairāk par dzīvnieku, jo zinātne pēta pagātni. Č. Darvinam un citiem ir taisnība, ka cilvēks ir radies no dzīvnieka, tas atbilst patiesībai par pagātni, bet ne par cilvēka dabas veselumu. Reliģija aplūko iespējamo  un atklāj, ka cilvēks nav dzīvnieks, bet gan dievišķais. Cilvēks ir Dievs – abi ir patiesi, konflikts ir nepamatots. Konflikts starp zinātni un reliģiju ir velts, to virzieni, rīcības metodes un nozares ir pilnīgi atšķirīgas.

     Pietiek ar jebkuru mazu sīkumu, kāds jūs apvaino, rodas dusmas un dzīvnieks ir gatavs atriebties. Faktiski reliģiozi cilvēki dusmojas vēl vairāk nekā pārējie, tāpēc ka citi dusmas neapspiež. Reliģiozi cilvēki ir arī seksuāli perversāki nekā pārējie, jo citi to neapspiež. Enerģiju nevar apspiest, enerģiju var pārveidot, bet ne apspiest. Īsta reliģija sastāv no alķīmijas, no paņēmieniem un metodēm, kas spēj transformēt. Īsta reliģija nenozīmē dzīvnieka apspiešanu, bet gan dzīvnieka attīrīšanu no dzīvnieka līdz dievišķajam. Izmantojot dzīvnieku, gūstot labumu no dzīvnieka, lai nonāktu līdz dievišķajam. Tas var kļūt par varena spēka līdzekli, jo tā ir enerģija.

     Cilvēkam jājūtās vajadzīgam, tā ir viena no fundamentālajām cilvēka vajadzībām. Ja cilvēks nejūt, ka viņš kādam ir nozīmīgs, tad visa viņa dzīve kļūst mazsvarīga. Patiesi mīlošā pasaulē terapija nebūtu nepieciešama, ar mīlestību pietiek, vairāk nekā pietiek. Mīlestība ir mūsu vienojošais pavediens, mīlestība ir mūsu īstā nākotne. Tāpat kā elpošana ir abolūti nepieciešama, pārstāsiet elpot un jūsu vairs nav, mīlestība ir iekšējā elpa, dvēsele dzīvo mīlot.

     Ir jāsaprot dažas lietas: kad cilvēkā iekšā mirst bērns, viņš kļūst par pusaudzi, kad mirst pusaudzis, cilvēks kļūst par jaunieti, kad mirst jaunietis, tad kļūst par pusmūža cilvēku. Mēs esam kā sīpols, slānis virs slāņa, ejot dziļāk, mēs atradīsim sevī nevainīgo bērnu.

     Dzīvot bez probēmām ir ļoti grūti, tas gandrīz nav cilvēka spēkos, problēmas novērš uzmanību, problēmas nodarbina. Problēma saista domas, ja nebūtu problēmas, cilvēks nespēj turēties pie savas esības. Cilvēki paši sev rada problēmas – vai problēmas patiešām pastāv, varbūt mēs paši tās radām? Dažiem cilvēkiem problēmu radīšana ir kļuvusi par ieradumu, cilvēks jūtas vientuļš, ja to nav, dažiem pat patīk būt nelaimīgiem. Kad viena problēma atkrīt, ir redzams, ka cita probēma atrod sev vietu, tas ir tāpat kā ar čūsku, kura izlien no vecās ādas, bet pati čūska paliek. Dzīve ir gatava atklāt jums sevi, ja jūs to nepadarāt par problēmu, ja jūs radāt problēmas, pati šīs problēmas radīšana aizver acis, cilvēks kļūst agresīvs pret dzīvi. Tie kuri dzīvo dzīvi, sveic to, pieņem to ar prieku, bez jautājumiem un ar paļāvību, kļūst par gaidītiem viesiem. Nekad iepriekš neiroze nav bijusi tik epidēmiska kā šobrīd, tā ir kļuvusi par normālu prāta stāvokli. Garīgā ziņā cilvēka pagātne bija veselīga, jo prātam netika vienlaicīgi piegādāts tik daudz lietu, prāts netika pārslogots. Mūsdienās prāts ir pārslogots un tas, kas netiek asimilēts, rada neirozi. Tas ir tāpat, it kā mēs turpinātu ēst un piepildīt savu ķermeni, bet tas, ko ķermenis nespēj sagremot kļūst par indi. Ar acīm, ar ausīm, ar visām savām maņām ik brīdi mēs turpinām uztvert tūkstošiem lietu un visas šīs informācijas apgūšanai nav papildus laika, it kā kāds sēdētu pie galda un divdesmit četras stundas dienā bez apstājas ēstu un ēstu. Tāds stāvoklis mūsdienās ir prātam, tas ir pārslogots, tik daudz lietu tam ir uzkrauts. Nav pārsteigums, ka prāts  sabrūk, jo katram mehānismam ir spēju robeža, un prāts ir viens no smalkākajiem un trauslākajiem mehānismiem.

      Ja cilvēks nemeditē vismaz vienu stundu dienā, tad neiroze nebūs nejauša, viņš to būs radījis pats. Cilvēkam vienu stundu vajag izrauties no šīs pasaules pašam savā esībā. Vienu stundu vajadzētu būt vienam, lai nekas nepārņem, ne atmiņas, ne domas, ne iztēle – vienu stundu noturēt apziņu bez satura, tas atjaunos un atspirdzinās prātu, tas atbrīvos jaunu enerģijas avotus. Mums ir apzināti jāatslābinās meditācijā, dažu minūšu dziļa meditācija pasargā no neirozes, meditācijā prāts attīrās, pieredzētais tiek apstrādāts un pārslodze izgaist, atstājot prātu skaidru un tīru.

     Ārprātam ir divas formas: pirmā forma, ko pazīst psihiatri, ir saprāta zaudēšana, kad nevar tikt galā ar realitāti, kad tās ir par daudz, kad tā kļūst nepanesama. Ārprāts ir veids, kā izbēgt no tā savā subjektīvajā pasaulē, lai varētu aizmirst realitāti, kas pastāv. Vājprāts ir neatņemams proces, kā izvairīties no problēmām, realitātes rūpēm un stresa situācijām. Cilvēki izvairās dažādos veidos, kāds kļūst alhaholiķis, cits lieto narkotikas, cits, kurš nav tik drosmīgs, saslimst ar  vēzi. Šādā veidā cilvēki aizsargā savu ego; tā vietā, lai atteiktos no sava ego, cilvēki turpina to pasargāt. Bet ir arī cita veida ārprāts – ko tā dēvē noteiktas līdzības dēļ, tas ir izziet ārpus saprāta. Pirmais nozīmē zaudēt saprātu, otrs nozīmē pārcelties pāri ārprātam, pārsniegt to, abos gadījumos saprāts tiek zaudēts. Pirmajā gadījumā cilvēks ir bez apziņas, otrajā pārceļas pāri apziņai.

      Vispirms ir jāsaprot, ka jebkuru problēmu, kas sakņojas ego, nevar atrisināt, nepārspējot šo ego. Cilvēks var atlikt problēmas, nedaudz normalizējot, to var padarīt nedaudz normālu, var mazināt šo samezglojumu, bet nevar to atrisināt. Psihoanalīze sniedz īslaicīgu atvieglojumu, jo psihoanalīze nespēj aptvert neko, kas pārspēj ego. Problēmu var atrisināt tikai tad, kad var pacelties tai pāri. Ja cilvēks nespēj pacelties pāri problēmai, tad viņš pats ir problēma. Kā liecinieks cilvēks pats var atrisināt problēmu, jo viņš var to objektīvi novērtēt. Visas problēmas pastāv tāpēc, ka nav skaidrības, kā tās saprast. Cilvēkam nevajaga risinājumu, tam vajaga skaidrību, pareizi saprast problēmu, jo problēma rodas no tā, ka prāts nesaprot. Tātad galvenais ir nevis atrisināt problēmu, bet rast dziļāku izpratni.  Visas meditācijas metodes sastāv no atstatuma izveidošanu starp problēmu un jums. Psihoanalīze palīdz tikai pielāgoties, tā nav transformācija, cilvēks kļūst atkarīgs no psihoanalīzes, jums ir nepieciešams speciālists un tas darīs visu. Kad domu nav, tā ir meditācija, nedomāšana ir meditācija, kad nedomāju, iepazīstu to, kas slēpjas aiz mūsu domām. Viena punkta vērošana var atklāt ārpasaules noslēpumus, meditācija atklāj cilvēka paša noslēpumus. Var teikt, ka koncentrēšanās ir objektīva, bet meditācija ir subjektīva. Koncentrēšanās vērsta uz āru, bet meditācija uz iekšu. Prāts, iemesli, loģika ir viss, kas norāda uz ārējo, tiem  iekšējā pasaule neeksistē. Lai iepazītu sevi, nav nepieciešams prāts, bet gan pilnīgs klusums, prāts vienmēr ir nodarbināts ar kādu lietu vai daudzām lietām. Ir domas un domu saviļņojums pēc saviļņojuma – prāta ezers nekad nav mierā.

     Cilvēkam intelekts dzīvē sagādā daudz raižu un pastāvīgu spīdzināšanu. Mēs mēģinām to aizmirst tūkstoš un vienā veidā, bet tas atgriežas atkal un atkal, un tā tas turpinās līdz pēdīgajam elpas vilcienam, ja vien nesākam pievērsties meditācijai. Ar meditāciju mēs pievēršam sevi iekšējai pasaulei un pēkšņi visa bezjēdzība pazūd.

     Kāpēc cilvēki baidās no mīlestības? Ja jūs mīlat, jums būs jāmaina pieņēmumi par sevi, ja mīlat, jūs nevarat būt egoistisks pret sevi, jo ego nepieļauj mīlestību. Tie ir naidinieki, ja jūs izvēlētos ego, jums nebūtu iespējas izvēlēties mīlestību, Ja izvēlaties mīlestību, jāatsakās no patmīlības, līdz ar to rodas bailes. Mīlot mēs pirmo reizi kļūstam nozīmīgi, ar mīlestību pirmo reiz jūsos atmostas dvēsele, ego izšķīst. Pirmajam mīlas impulsam ir jābūt sevī, jāmīl savs ķermenis, dvēsele, sava būtība un tas ir dabiski, citādi cilvēks nevarētu vispār izdzīvot. Cilvēks, kas mīl sevi, kļūst graciozs, elegants, persona, kas mīl sevi, ir gatava būt klusāka, vairāk meditatīva. Ja jūs mīlat sevi, jūs ap sevi veidojat dārzu, jūs mēģiniet izkopt savu potenciālu, jūs mēģināsiet izcelt visu to, kas jūsos ir un, ja jus mīlat sevi, būsiet pārsteigts – citi jūs mīlēs. Cilvēks, kurš ienīst sevi, kļūst destruktīvs, kas ienīst sevi, ienīst arī pārējos – viņš būs dusmīgs, vardarbīgs un patstāvīgi nikns.

      Ego nevar atmest.Tas ir tāpat kā ar tumsu – jūs nevarat izvairīties no tumsas, jūs varat tikai tajā iedegt gaismu. Parādoties gaismai, tumsa atkāpjas. Meditāciju var iemācīties, meditācija darbojas kā gaisma, meditācija ir gaisma. Kļūstiet par gaismu un jūs vairs neatradīsiet ego. Ejiet iekšā un meklējiet ego, bet jūs to neatradīsiet, tā vietā jūs atradīsiet sevi, mirdzošu un aromātisku kā lotosa ziedu.

     “Kā atšķirt”, jūs vaicāsiet, “to, kas ir ego un kas ir mana patiešā daba”? Tātad, lai kas jūs esat, ir ego, tāpēc neraizējieties, kā to pazīt. Ja nebūtu ego, nerastos vispār nekādi jautājumi, jūsu būtība nepazīst jautājumus, jūsu patiesā daba ir ekstāze, ne problēma.

     Cilvēks, attīstot izturību pret grūtībām, ir samierinājies ar lielu daļu savas dzīves faktiem, šī samierināšanās ir kā smagums, kurš nospiež kā nasta, neļaujot kļūt atvērtam meditācijai. Vai tas nozīmē, ka apspiežot savu ego, tas ir no jauna jāatrod, pirms pa īstam tiek no tā vaļā. Rietumu psiholoģija apgalvo: sasniedzot ego, esiet stiprs tajā. Rietumos sasniegt ego ir viegli, ikreiz, kad Rietumu dzīves ceļa meklētājs saprot, ka ego ir problēma, viņš var viegli no tā tikt vaļā, daudz vieglāk, nekā kāds Austrumu meklētājs. Tas ir paradokss: Rietumos tiek mācīts ego, savukārt Austrumos – nesavtība. Rietumos ir viegli atteikties no ego, bet Austrumos no nesavtības – ļoti grūti.

      Kad jūs zināt pārāk daudz: pārziniet svētos rakstus, vēsturi, tradīcijas, jūs zināt visu, ko vien varat zināt – tad pēkšņi jūs apzināties tā veltīgumu, pēkšņi jūs saprotat, ka tās nav zināšanas, to visu jūs esat aizņēmies. Tā nav jūsu eksistenciālā pieredze, tas nav tas, ko jūs esat pats uzzinājis, Citi varbūt  to zina, bet jūs esat vienkārši šīs zināšanas apkopojis. Jūs to darāt mehāniski, tas nav jūsu radīts, tām nav vērtības pieauguma. Atcerieties, ka zināšanām ir vērtība tikai tad, ja tās ir jūsu pieredze, bet ja jūs kaut ko uzziniet no citiem, tās ir tikai atmiņas, ne zināšanas.

     Ošo mācība izskatās pretrunīga, bet tā ir dzīves patiesība, pretrunas ir dzīvei raksturīgas. Viņš māca būt egoistiem, lai jūs varētu kļūt nesavtīgs. Tātad nebaidieties būt egoists, jūs tāds arī esat, citādi jūs jau sen būtu izzudis. Tas ir dzīves mehānisms: jums ir jābūt egoistiem, jums ir jāizcīna savs ceļš, ir jāpārvar miljoniem vēlmju, kas mums apkārt, jums ir jāpiepūlas, jums ir jāizdzīvo, ego ir izdzīvošanas mēraukla.

     Dzīvē viss ir nepieciešams, nekas nav nevajadzīgs, nekas nevar būt lieks. Kas ir noticis, tam bija arī jānotiek, jums tas ir nepieciešams, lai jūs varat palikt maldos, tā ir tikai kūniņa, kas aizsargā jūs un palīdz izdzīvot. Dzīve ir dialektiska, jūs izveidojat kaut ko un pēc tam dzīve liek jums to iznīcināt. Piedzimāt un tad dzīve saka: “Mirstiet!”- iegūstat un tad dzīve saka: ”Pazaudējiet”. Prāts negrib neko darīt, tas vienkārši cer, vēlas un atliek. Nākotnei ir sava viltība, lai atliktu un izvairītos no tagadnes.

      Apgaismība ir tad, kad jūs sapratīsiet, ka esat tas, kas vienmēr esat gribējis būt, un es nekad neesmu bijis citāds un nekad nevarēšu but citāds. Nekad nepieņemiet kritērijus, kuri liktu jums ciest, nepieņemiet morāli, kura liek justies vainīgam, nepieņemiet to, kas mēģina ko uzspiest pret jūsu dabu. Esiet pats un jūs būsiet pilnība.

     Katrs, kurš ir vesels, kurš ir pie apziņas, tiek ienīsts. Viņu indē, nomētā ar akmeņiem, jo pūlim ir jāizvēlas starp divām lietām: vai nu vienai individuālai personai ir taisnība – jo tad  visam pūlim un tā visai vēsturei nav taisnība. Kad kāds ir dabisks un apgaismots, jūs viņu iznīciniet un mēģiniet atrast veidu kā pašam būt apgaismotam. Apgaismība nozīmē būt saskaņā ar esamību, būt saskaņā ar dabu – ar pašu lietu butību – ir apgaismība. Ejot pret dabu, var sastapt tikai bēdas – jūsu pašu radītas bēdas, neviens cits par to nav atbildīgs.

      Tas ir ļoti neparasts fenomens – tu tiec identificēts ar kaut ko, kas tu neesi un tu aizmirsti to, kas tu esi, kas vienmēr esi bijis un kas vienmēr būsi, nav iepējams būt kautkam citam. Tava būtība pieder esamībai, taču pastāv neskaitāmi daudz citu apstākļu – vecāki, skolotāji, priesteri, politiķi, starp tevi īsto un tevi neīsto stāv vesela rinda cilvēku.

      Nobrieduša cilvēka īpašibas ir ļoti savādas, viņš vairs nav personība, viņš vairs nav viņš pats, viņam piemīt klātesamība, viņš vairāk līdzinās bērnam – viņš ir vienkāršs un nevainīgs. Jo dziļāk cilvēks ieiet sevi, jo nobriedušāks viņš kļūst. Kad viņš ir sasniedzis savas būtības centru, viņš ir pilnībā nobriedis. Taču šajā mirklī personība izzūd, atliek vienīgi klātesamība.

     Cilvēks ir vienīgā būtne uz zemes, kam ir brīvība, Suns piedzimst kā suns, dzīvo kā suns, nomirst kā suns, tur nav brīvības, roze paliks roze, tur nepastāv nekādas pārveidošanās iespējas. Cilvēks ir ne tikai brīvs – cilvēks ir brīvība. Tā ir viņa pamatbūtība, tā ir viņa dvēsele, liedzot cilvēkam brīvību, viņam tiek liegts vislielākais dārgums – viņa karaliste. Tad viņš ir lūdzējs un atrodas daudz neglītākā situācijā par citiem dzīvniekiem – ja tiem ir noteikta programma, tad cilvēks ir vienkārši zudis.

     Tikai cilvēks pats ir atbildīgs par sevi, neviens cits nav atbildīgs par cilvēku, tā ir pilnīgi un galīgi cilvēka paša atbildība.

2 Augusts, 2017

Twitter

trešdien, Jūnijs 19th, 2019 at 6:46pm
Tā ir mācība par sevis un citu cilvēku izzināšanu. Mācība par to, kā šīs zināšanas pielietot ikdienā, lai uzlabotu savu un arī sabiedrības dzīves kvalitāti. Kurss no 11. vai 21. septembra! INFO - https://t.co/LMPOvssZv0 https://t.co/qM61JZBqog jpc_nlp photo
svētdien, Jūnijs 16th, 2019 at 7:48pm
Kas ir tas noslēpumainais spēks, kurš palīdz stiprajiem cilvēkiem nepadoties dzīves grūtībām un likteņa triecieniem - DZĪVESSPĒKS! Ceturtdienu vakaros no 12. septembra pl.18:00-21:00. 3 mēneši. INFO - https://t.co/KgrXfwzbCb https://t.co/9w9dVXaLdg jpc_nlp photo
svētdien, Jūnijs 16th, 2019 at 6:55am
Biznesa hipnoze vadītājiem. Tavas superspējas. Tu to vari! Kurss, lai pēc vasaras atpūtas saglabātu savas darbaspējas. Otrdienu rītos no 6. augusta pl.10:00-13:00. INFO - https://t.co/jHVmNV84Or https://t.co/BmSJp5DVf4 jpc_nlp photo

Instagram

trešdien, Jūnijs 19th, 2019 at 10:51pm
  • 1
  • 0
trešdien, Jūnijs 19th, 2019 at 10:47pm
  • 4
  • 0
trešdien, Jūnijs 19th, 2019 at 12:01am
  • 5
  • 0
otrdien, Jūnijs 18th, 2019 at 6:34pm
  • 4
  • 0
otrdien, Jūnijs 18th, 2019 at 6:28pm
  • 13
  • 0
svētdien, Jūnijs 16th, 2019 at 10:08am
  • 9
  • 0
pirmdien, Jūnijs 10th, 2019 at 10:33pm
  • 7
  • 0
piektdien, Jūnijs 7th, 2019 at 8:56am
  • 9
  • 0
otrdien, Jūnijs 4th, 2019 at 9:59pm
  • 7
  • 0
otrdien, Jūnijs 4th, 2019 at 8:10am
  • 5
  • 0
trešdien, Maijs 29th, 2019 at 8:39am
  • 10
  • 1
otrdien, Maijs 28th, 2019 at 11:06pm
  • 15
  • 0
pirmdien, Maijs 27th, 2019 at 10:53pm
  • 9
  • 0
ceturtdien, Maijs 23rd, 2019 at 11:11pm
  • 18
  • 0
trešdien, Maijs 22nd, 2019 at 10:35pm
  • 10
  • 0
sestdien, Maijs 18th, 2019 at 9:14am
  • 14
  • 0
trešdien, Maijs 8th, 2019 at 11:53pm
  • 12
  • 1
trešdien, Maijs 8th, 2019 at 11:43pm
  • 8
  • 0
piektdien, Maijs 3rd, 2019 at 10:46pm
  • 49
  • 0
pirmdien, Aprīlis 29th, 2019 at 9:02am
  • 12
  • 1
© Jauno psiholoģiju centrs | Izstrādāja gudramajaslapa.lv
Jauno psiholoģiju centrs